Atklāta vēstule Rīgas mēram par rindām Rīgas sociālajā dienestā

No 4. līdz 8. aprīlim Rīgas domes Labklājības departaments rīko atvērto durvju dienu pasākumus, lai informētu rīdziniekus par sociālo palīdzību un sociālajiem pakalpojumiem un to pieejamību Rīgā. Nezinu, kas tajos tiks stāstīts, bet vēlos padalīties savā personiskajā pieredzē par sociālās palīdzības pieejamību Rīgā.

Lai tiktu pie pašvaldības sniegtajiem pabalstiem vai deklarētu ienākumus, esot tā saucamajā dzīvokļu rindā, nepieciešams vismaz reizi pusgadā apmeklēt pašvaldības sociālo dienestu. Lai arī Rīgā ir 14 sociālā dienesta teritoriālie centri, katram jādodas uz to centru, kurš atbilst viņa deklarētajai adresei. Turklāt nav iespējams doties uz sociālo dienestu pie jebkura no tur strādājošajiem sociālās palīdzības organizatoriem. Darbiniekiem ir iedalītas noteiktas adreses, kuru iedzīvotājus viņi apkalpo.

Lai tiktu pie sava sociālās palīdzības organizatora, var iepriekš pierakstīties pie informatora. Sociālās palīdzības organizators iepriekš pierakstījušos apmeklētājus pieņem 18 stundas nedēļā. Pārējie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav pierakstījušies, var stāvēt rindā divas reizes nedēļā pa trim stundām. Kopā tātad 24 stundas.

Dzīvā rinda parasti sāk veidoties vismaz stundu pirms sociālā darbinieka pieņemšanas laika. Viena cilvēka apkalpošanai tiek patērēts visdažādākais laika daudzums, vidēji apmēram pusstunda. Tas nozīmē, ka sociālais darbinieks savās trīs stundās pieņem un apkalpo vidēji 6 cilvēkus. Bet dzīvās rindas pie sociālajiem darbiniekiem mēdz būt pat vairākas reizes garākas.

Nelielajā, cilvēku pārpildītajā uzgaidāmajā telpā valda grūti aprakstāma atmosfēra. Cilvēki ļoti saasināti reaģē uz mēģinājumiem “ielīst bez rindas”. Tā kā cilvēki šajās rindās parasti stāv ne vienu stundu vien, bieži var dzirdēt dažādus bēdu stāstus. Tiek zākāta valdība, pašvaldība, izklāstīti dzīves gājumi utt. Nereti izceļas arī strīdi, visbiežāk par rindas kārtību. Reizēm sociālie darbinieki ir spiesti iziet uzgaidāmajā telpā un lūgt tur esošos cilvēkus apklust, ko cilvēku pūlis ne vienmēr ņem vērā.

Cilvēku uztraukumu un spriedzi var viegli saprast. Piemēram, lai vientuļie pensionāri saņemtu 30 Ls lielu pabalstu, viņiem obligāti līdz 31. martam jātiek pie sava sociālā darbinieka. Citi stāv rindā pēc sociālā pabalsta, kas pēc bezdarbnieka pabalsta beigšanās ir kļuvis par vienīgo līdzekli iztikai. Vēl kāds stāv rindā pēc kompensācijas radinieka bēru izdevumiem.

Visas šīs vajadzības ir svarīgas un lielākā daļa no tām arī steidzamas. Neviens no šiem cilvēkiem nestāv rindā vairākas stundas tikai sava prieka pēc.

Pie sociālā darbinieka nepieciešams ļoti savlaicīgi, ko ne vienmēr ir iespējams izdarīt. Pirms pusgada, kad pierakstījos pie sociālā darbinieka teritoriālajā centrā “Avoti”, man nozīmēja laiku pēc divarpus nedēļām. Kad šī gada marta beigās vēlējos pierakstīties uz aprīli, saņēmu atteikumu. Visi laiki jau esot rezervēti un man nekas cits neatliekot, kā vien stāvēt dzīvajā rindā.

Šobrīd varu apdomāt, cikos man jāsāk stāvēt rindā. Ja es pie sociālā darbinieka aprīlī tomēr tikšu, aiz manis paliks viens neapkalpots un sarūgtināts iedzīvotājs, kurš līdz ar to cietīs sev nozīmīgus finansiālus zaudējumus. Diemžēl – vai nu es, vai mans kaimiņš, citas iespējas nav.

Es aicinu Rīgas mēru Nilu Ušakovu pirmkārt pašu personīgi savām acīm pārliecināties par Rīgas sociālā dienesta teritoriālajos centros esošajām dzīvajām un pieraksta rindām pie sociālajiem darbiniekiem un otrkārt nekavējoties rīkoties, lai šo nejēdzību atrisinātu. Karuseļi Rīgas centrā pagaidīs, bet cilvēkiem, kuri stāv rindās sociālajos dienestos, ēst vajag šodien. Turklāt rīkot pasākumus sociālā dienesta popularizēšanai situācijā, kad tas acīmredzami nespēj apkalpot visus, kam palīdzība ir nepieciešama, šķiet absurdi.

Es aicinu masu medijus atspoguļot plašākai publikai situāciju Rīgas sociālā dienesta teritoriālajos centros. Daļai rīdzinieku nav ne jausmas, kas ikdienā tajos notiek.

Šo pašu rakstu var lasīt arī šeit.