Bērnībā Pepija bija viena no grāmatām, ko šad tad pārlasīju. Man to droši vien būtu bijis puslīdz jāzina no galvas, bet izrādījās, ka atmiņas izbalējušas. Devu Pepiju lasīt meitai, pats tajā mazliet ieskatījos un sapratu, ka vēlos to pārlasīt. Tā arī darīju.
Nez vai par pašu Pepiju ir vērts rakstīt atsauksmi, vismaz lasot man šķita un arī tagad liekas, ka tur nebūtu vairāk par pāris teikumiem ko teikt. Bet šoreiz vairāk nekā agrāk mani ieinteresēja pati autore. Kādam jābūt cilvēkam, lai spētu uzrakstīt kaut ko tik pozitīvu, bet ne pārcukurotu vai primitīvu? Man šķiet, ka tā ir reti sastopama dāvana – arī nejaukos cilvēkos prast saskatīt labo un, kad ir iespēja, nevis skarbi izrēķināties ar viņiem, bet maigi un reizē arī stingri nolikt pie vietas.
Atvēru libgen.is un paskatījos, ko man atrod par Astridu Lindgrēni. No grāmatu kaudzītes izvēlējos divas. Nebiju pat domājis tās nopietni lasīt, drīzāk ielūkoties, bet, kad sāku, nevarēju apstāties.
Astrid Lindgren – War Diaries, 1939–1945 kā nosaukums rāda, ir par karu. Otrajam pasaules karam sākoties, autore sākusi rakstīt dienasgrāmatu. Tajā rakstījusi gan savas domas, gan notikumus, gan ielīmējusi fragmentus no avīžu rakstiem. Pārsvarā par karu.
Sākums ir visai drūms un nopietns. Un, kā nu ne, Vācijas sākotnējie panākumi karā bijuši šokējoši. Sajūtas stipri līdzīgas kā vairumam mums šeit Latvijā, kad sākās karš Ukrainā. Autorei tobrīd bija 32 gadi un viņa ne tikai nebija uzrakstījusi nevienu grāmatu, viņai pat nebija nodoma to kādreiz darīt.
Ieraksti skaidri rāda, ka autorei nav bijis rozā briļļu uz acīm. Viņas skats uz notikumiem bijis visnotaļ skaidrs. 1940. gadā Lindgrēne sākusi strādāt slepenā darbā, tas ir, pastā lasījusi svešu cilvēku korespondenci un aizkrāsojusi visu, kam bijusi militāra nozīme.
Dīvaini, bet Astridas Lindgrēnes skatījums uz notikumiem bijis objektīvāks nekā daudziem, varbūt pat vairumam rietumnieku mūsdienās. Viņai jau no paša sākuma bijis absolūti skaidrs, ko, kā un kāpēc PSRS dara. Vēl vairāk, viņa rakstījusi, ka, ja būtu jāizvēlas, tad labāk tomēr tikt Vācijas, nevis PSRS okupētiem.
Pašā Zviedrijā notikusi mobilizācija, no dienasgrāmatas nav īsti skaidrs, kad tieši tā beigusies. Arī Astridas vīrs bijis spiests pildīt noteiktus pienākumus. Pārtika bijusi pieejama ierobežotā daudzumā, visi veidojuši krājumus, bet kopumā zviedriem klājies daudz labāk nekā zemēs, kur plosījies karš un cilvēki masveidā miruši badā.
Tālākajos kara gados autorei dzīvē gājis uz augšu, par ko viņa nereti raksta, ka tā ir teju nepelnīta veiksme. Lindgrēni sākotnēji dzīvojuši visnotaļ pieticīgi, bet ar laiku tikuši pie liela dzīvokļa. Pēdējos gados Astridas tonis dienasgrāmatā ir jūtami priecīgāks, ieraksti biežāk ir par sadzīviskām lietām. Var saprast, jo diez vai cilvēks spēj visu laiku bēdāties par kara briesmām kaimiņvalstīs. Tapusi Lindgrēnes pirmā grāmata – Pepija Garzeķe.
Kopumā grūti atrauties. Visu laiku gribas izlasīt “vēl tikai vienu dienu”.
Tālāk ķēros pie 2014. gadā dāniski, 2018. gadā angliski izdotās Jens Andersen – Astrid Lindgren The Woman Behind Pippi Longstocking. Uzzināju, ka vienā kara dienasgrāmatu periodā Astridai ar grūtībām izdevies saglābt laulību, jo vīrs kļuvis neuzticīgs. Arī ar vīra alkohola problēmām neesot klājies viegli. Šādas personīgas lietas viņa dienasgrāmatā, acīmredzot, nav vēlējusies pieminēt.
Par pārējo grāmatu neērti izteikties. Lai arī darbs apjomīgs, tomēr daudz kas tajā aprakstīts pārāk pozitīvi vai varbūt pavirši. Tā sakot, par mirušajiem labu vai neko. Šajā gadījumā – tikai ārkārtīgi labu vai neko. Man tāda pieeja nepatīk. No sākuma nejutu, ka darbs kopumā izvērtīsies šķebinoši pozitīvs, bet tuvāk beigām sapratu, ka glābiņa nebūs.
Pārstāstīt biogrāfiju nav vērts, to var izlasīt arī vikipēdijā. Katrā ziņā gana interesants cilvēks bijis. Tiešām tāds, no kura tādu Pepiju var sagaidīt.
Pēdējais lielais darbs bijusi Ronja. Pēc tam autore pilnībā pievērsusies politiskām aktivitātēm. Grūti spriest, kā patiesībā bijis, bet, ja tic autoram, tad Lindgrēne Zviedrijā panākusi dažādas politiskas izmaiņas. Kā? Rakstot vēstules un paužot viedokli presē. Var jau būt. Mūsdienu Latvijā to iedomāties nespēju.
Visbeidzot bibliotēkā neplānoti ieskatījos Lindgrēnes grāmatu rindā un secināju, ka šo to nemaz neesmu lasījis. Aiz intereses paņēmu “Meistardetektīvs Blumkvists’. Jāsaka gan, ka pieaugušam lasītājam no grāmatas pamaz prieka, jo detektīvstāsts ir ļoti paredzams. Bērniem patiktu vairāk, bet līdz Pepijas līmenim tālu.