Šī grāmata būtu pelnījusi garu un rūpīgu atsauksmi, bet tāda man šobrīd nav pa spēkam. Tā kā izvēle ir starp “neko” un “kaut ko īsu”, tad došu priekšroku otrajam variantam.
To, ka laiks pienācis Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumiem, sapratu pēc Jāņa Mauliņa Tālavas izlasīšanas. Gribēju pārliecināties, vai tad tiešām kari ar senajiem igauņiem bijuši tādi, kā Mauliņš pasniedzis. Detalizēti Ģērmanis par tiem nav rakstījis, bet noprotams, ka apmēram tā arī bijis.
Tā kā Latviešu tautas piedzīvojumu man pašam nav, meklēju elektronisko versiju. Tajā ir skenēšanas procesā radušās nepilnības, kas nedaudz bojā lasīšanas prieku, bet savā ziņā lasīšana telefonā ir pat ērta. Starp citu, ieraugot grāmatas vāku, sapratu, ka reiz grāmata mājās ir bijusi, bet nez kur izčibējusi.
Bērnībā mani droši vien biedējis mazais attēlu skaits un grāmatas apjoms, bet citādi droši būtu varējis to lasīt. Uldis Ģērmanis iespējami vienkārši pārstāstījis Latvijas un latviešu vēsturi. Sākums ir pirms vairāk nekā 10’000 gadu. Stāsts beidzas ar Kurzemes katla kapitulāciju Otrā pasaules kara beigās. Grāmatas mērķauditorija acīmredzami ir paši latvieši, jo tieši viņi ir grāmatas centrālie varoņi un rakstīts ir no latviešu pozīcijām. Manuprāt, arī citu tautu lasītājiem šis darbs šķistu ļoti interesants.
Daudz slavēts neatkarīgās Latvijas periods, kad latvieši, kļūstot par saimniekiem savā ļoti izpostītajā zemē, to ātri vien pacēluši augstā līmenī. Man tas daudz lika domāt par mūsdienu Latviju un valsts atjaunošanas problēmām. Kur palika atmodas pacēlums un kāpēc mūsdienās šķiet, ka bez radikālas valsts pārvaldes reformas nekas uz labo nemainīsies?
Man šķiet, ka pie vainas ir homo sovieticus. Un nevis krievi, bet gan vēl-pirms-piecām-minūtēm-kolaboracionistu šļura, no kuras nebija plānots attīrīties un kas Latvijā palika pie teikšanas. Tā ir drausmīga nelaime. No viņiem izveidojušies politiķi nesaprot atšķirību starp kolaboracionismu un demokrātiju. Ja demokrātiju definē kā “citu viedokļu ņemšanu vērā”, tad viņi to interpretē mazlietiņ citādāk – “klausīt stiprākajam”, bet tas būtībā jau ir kolaboracionisms. Protams, ka no tādiem tipiem neko labu sagaidīt nevar un nevarēs. Pamazām, pakāpeniski demokrātijas Latvijā kļuvis aizvien mazāk. Referendumu ierosināšanas slieksnis ir pacelts nereāli augstu. Jaunu partiju dibināšanai nepieciešams nenormāli liels biedru skaits. Par citiem sīkumiem pat nav vērts runāt.
Paši tie politiķi ar domāšanas defektu nekur nevāksies. Krampjaini turēsies savos krēslos kā Putins lai tur vai kas. Gaidīt līdz viņi apmirs būs ilgi. Diemžēl nevar arī zināt, vai viņu vietā nesaradīsies jauni defektīvie.
Subjektīvais baudījums 7/10. Grāmata ir ļoti, ļoti laba, bet mani tomēr mazliet tracina lasīt par vēsturi.
Pingback: Latvijas blogāres apskats #246 (14.04.-20.04.) | BALTAIS RUNCIS
Pingback: Antons Birkerts – Mazā Latvijas vēsture – Stacija