Jānis Mauliņš – Tālava

Jāņa Mauliņa Tālava ir vēsturisks romāns par laiku neilgi pēc Rīgas dibināšanas.

Darbs ir iedalīts divās daļās. Pirmajā vectēvs Udzis atceras savas bērnības un jaunības gaitas. Esot gadījies tā, ka kaimiņu cilts vīrs uzklupis Udža māsai, kad viņi gājuši ķert zivis. Puisim nekas cits nav atlicis kā uzbrucēju nošaut ar stopu. Neveiksmīgā izvarotāja līķi – nē, ne jau pamet vai mēģina noslēpt, bet aizved uz kaimiņu ciemu! Turienieši Udzi par to gandrīz nošauj, bet netrāpa. Pēc tam kaimiņu ciema vīri nāk laupīt. Galveno laupīšanas iniciatoru – nošautā varotāja brāli sagūsta. Ko tālāk, pakar, noindē vai iekaļ ķēdēs? Nē, nekā tamlīdzīga, viņu vienkārši palaiž vaļā. Ko tad šis? Pēc laiciņa ņem un uzbrūk vēlreiz. Jā, kurš gan to būtu gaidījis! Un atkal viņam tiek piedots un tad visi draudzīgi kaujas pret citiem laupītājiem.

Otrajā daļā tiek vests laupīšanas gājiens uz Ungauniju. Ko šie noziegušies, ka vajag aplaupīt? Neko. Vienkārši vajag un viss. Cik noprotams, vācieši sakūdījuši vietējās tautiņas, lai pašiem vieglāk pārvaldīt. Tas viņiem diemžēl sekmīgi izdevies. Ungauņi savāc savu karaspēku un dodas atbildes laupījuma gājienā. Vajadzētu jau it kā sisties pret vāciešiem, bet jākārto savstarpējie rēķini.

Godīgi sakot, negaidīti interesanta grāmata. Teorētiski jau it kā zināju, ka tajā laikā ciltis nav satikušas diez ko labi, bet lasīt pamatīgi izvērstu un detalizētu karagājienu uz mūsdienu Igauniju ir pilnīgi kas cits. Zināmā mērā šī brīža krievu izdarības Ukrainā mani pārsteidz mazāk nekā lasītais par tā laika laupīšanu un dedzināšanām. Jo par tā laika laupīšanas gājieniem man īsti nebija priekšstata, kamēr par krievu izdarībām salīdzinoši nesenajā vēsturē esmu labāk informēts.

Bija jāpierod pie leksikas, bet pagrūti bija tikai no paša sākuma. Diezgan ātri grāmata kļūst par kārtīgu piedzīvojumu romānu, no kā pagrūti atrauties. Varbūt tikai, tuvojoties beigām, tiek likti “punktiņi uz i” un temps noplok.

Man subjektīvi nebija patīkami lasīt par negodīgajiem laupīšanas gājieniem, bet laikam jau tāda tā vēsture bijusi, vismaz stipri līdzīga. Arī nemitīgā piedošana atriebējam likās pārspīlēta, bet pārējais ir saistoši uzrakstīts un galu galā pirms daudziem simtiem gadu cilvēkiem tradīcijas, sodi un paražas jebkurā gadījumā bija citādāki.

Salīdzinoši nesen esmu lasījis autora Mīlestības infraskaņas, kas man diez ko negāja pie sirds. Par laimi, nekādas līdzības.

Manuprāt, ņemot vērā, cik kvalitatīvi darbs uzrakstīts, tam vajadzētu būt populārākam. Iespējams, patraucējis notikumiem piesātinātais izdošanas laiks – 1990. gads, kā arī laupīšanas gājieni senajā Igaunijā. Tās ir tādas neērtas vēstures lappuses, ko ērtāk tomēr neatcerēties.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Uzreiz pēc šī darba izlasīšanas zināju, ko gribēšu lasīt nākošo. Ulda Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumus.