Par sarkanajām līnijām

Iepriekšējā ierakstā par izvēli vēlēšanās visai noteikti paziņoju, par ko visu nebalsošu un ka vispār šis būs sirdsapziņas balsojums. Ha, ha.

Pirmo reizi dzīvē pievērsos partiju programmu pētīšanai. Izlidoja ārā tie, kas sola elektroniskas vēlēšanas, atjaunot latu, atcelt būvatļaujas privātajai apbūvei, samazināt deputātus deputātu skaitu, tieši vai netieši pauda rusofiliskas atziņas, vispār programmu nebija uzrakstījuši, bija programmā salējuši pilnīgu ūdeni vai sastāvā iekļāvuši fanātisku mežinieku lobiju. Pāri nepalika pilnīgi nekas.

Neiet? Neizskatu tādu variantu.

Tukša aploksne? Varbūt, bet man ir aizdomas, ka diez vai ir ļoti grūti kādā brīdī urnu pētītājiem piemest klāt vajadzīgo biļetenu tukšajai aploksnei.

Galu galā izšķirties palīdzēja visa tā šļura, kas koncentrēti lasāma pirms vēlēšanām. Jo tomēr ir diezgan acīmredzami – ir kretīni un ir milzīgi kretīni. Man sirdsapziņa nebūs mierīga, ja jutīšos līdzvainīgs pie milzīgo kretīnu tikšanas pie varas. Par ko izšķīros, neteikšu. Kauns.

Cita starpā, visapkārt ir daudz mudinājumu noteikti visiem iet un nobalsot. Man neliekas, ka tas ir prātīgi. Tādi aicinājumi ir balstīti pārmērīgā optimismā. Ko tad, ja tie aicinātie ņem un nobalso par kaut ko pilnīgi nepieņemamu? Vai, teiksim, par tiem, kas visvairāk reklamējas. Viņu visai nejaušā, nepārdomātā balss ir vienlīdz vērta ar to cilvēku balsīm, kas savu izvēli ir izdarījuši pārdomu ceļā un pilnīgi apzināti. Vēlēšanas tomēr nav nekāda loterija, kur jāiemet biļete un jāgaida laimests.