Kā bija 15 gados

Izlasot Ritvara ierakstu par tuvākajiem dzīves mērķiem 15 gadu vecumā, izlēmu atbildēt uz beigās izvirzīto jautājumu – “un kā jums bija 15 gados?”

15 gadu vecumā man gluži nebija tik dramatiski kā Andrai Manfeldei, vai tik kārtīgi kā Ritvaram. Neilgi pirms tam bija miris mans tēvs. Materiālā situācija bija bēdīga, faktiski mūs ar mammu uzturēja māsa ar vecmāmiņu + apgādnieka zaudējuma valsts pabalsts. Mācījos kopā ar diezgan pretīgiem klasesbiedriem. Bija pirmie randiņi, ne sevišķi veiksmīgi. Pirmo reizi izveidojās tāda kā kompānija, pie kuras varēju sevi pieskaitīt. Šad tad bija tusiņi, alkohols. Man ļoti patika, tas bija interesanti. Mācījos visai viduvēji, bija nopietns stress par tikšanu vidusskolā.

Kā caur adatas aci tiku tās pašas skolas eksaktajā klasē. Šim faktam ir milzīga nozīme manā turpmākajā dzīvē. Jaunajā klasē draudzība ar citiem raisījās palēnām, tie bija pilnīgi citādāki cilvēki. Vēlāk izrādīsies, ka, beidzot 12. klasi, sliktākais rezultāts centralizētajā matemātikas ieskaitē jaunajā klasē būs 5 balles. Klasē, kuru atstāju, tajā pašā ieskaitē 5 balles bija augstākais vērtējums.

Topā tolaik bija The Offspring, Garbage, Lenny Kravitz, Red Hot Chilli Peppers. Kas skanēja, to arī klausījos, bet Garbage no šiem patika vislabāk.

Mērķu dzīvē tolaik man nebija. Visvairāk es būtu gribējis pavadīt laiku brīvākā atmosfērā, kādā tusiņā, noteikti ar meitenēm. Datorzinātnes man tolaik bija pavisam neskaidra nākotnes vīzija, tāds kā sapnis, kas, visdrīzāk, nekad nepiepildīsies. Līdz savam personīgajam pirmajam datoram vajadzēja paiet vēl diviem gadiem.

Pastāstiet arī jūs par saviem 15 gadiem.