Zoru paņēmu rokās, kad reiz, aizbraucis ciemos, telefona glāstīšanas vietā izvēlējos pašķirstīt kādu grāmatu. Bija dažas Sprīdīša bibliotēkas grāmatas, paņēmu no tām kādu, ko nebiju lasījis.
Grāmatas galvenais varonis ir 12 gadus vecs puisis vārdā Branko, kam tikko nomirusi māte. Viņa tēvs ir klejojošs vijolnieks un Seņas ciemā iegriežas reizi 3-4 gados. Tā kā pēdējā reize bijusi pirms kāda mēneša, tad Branko faktiski kļūst par bāreni. Vienīgais piederīgais Seņā viņam ir vecāmāte, kuru Branko nekad agrāk nav pat redzējis. Nabadzīgākie ciema iedzīvotāji par Branko parūpēties nespēj, turīgākie negrib un sūta viņu pie sievietes, ko paši dēvē par raganu.
Vecmāmuļa puisi gan pabaro, bet piesaka arī, lai nākošajā rītā viņa smakas nebūtu ne tuvumā. Tā puisis ir spiests doties atkal prom. Viņš mēģina tirgū salasīt zemē nokritušus, bojātus augļus un līdzīgas ēdamvielas, bet, kad paceļ zivi, tiek apvainots zādzībā un nosūtīts uz cietumu. Pa ceļam viņu ievēro nepazīstama meitene, kura arī līdzīgā veidā vāc sev pārtiku. Izrādās, ka meitenei Branko iepatīkas un viņa sadomā puisi no cietuma izpestīt ārā. Tas notiek, iestumjot kamerā caur restēm garu kārti, lai Branko var pa to uzrāpties līdz logam un izspraukties cauri restēm. To drīz pamana kārtības sargs un abi ir spiest bēgt.
Grāmatas turpinājumā Branko iepazīstas ar pārējiem Zoras draugiem un tiek uzņemts viņu bandā. Pārtiku viņi sev sagādā zogot. Branko nav ar mieru apzagt nabaga zvejnieku, kurš viņu reizēm pacienājis un aicinājis pie sevis. Rodas domstarpības, piedzīvojumi un tā tālāk visu atlikušo grāmatu.
Par ļoti reālistisku šo 1941. gadā izdoto un vēlāk lielu popularitāti iemantojušo darbu uzskatīt nevaru. Kārtības sargi pārāk ilgi nespēj notvert piecus bērneļus, lai arī diezgan labi zina, kur viņi mitinās. To nespēj izdarīt arī citi par spīti izsludinātai atlīdzībai. Nezinu arī kāpēc viens no puikām pamatīgi cieš neizprovocētā lūša uzbrukumā (lūši cilvēkiem neuzbrūk). Tomēr dēku un pakaļdzīšanos grāmatā nudien netrūkst un lasīt nav garlaicīgi.
Subjektīvais baudījums 7/10.
Interesanti, ka eksistē gan Seņas ciems Horvātijā, gan grāmatā minētais Nehajas cietoksnis. Autors pats saticis gan Zoru, gan Branko un gribējis viņus ņemt līdzi uz Šveici, bet kā bēglis nav spējis to izdarīt.
Pingback: Latvijas blogāres apskats #206 (08.07.-14.07.) | BALTAIS RUNCIS