Kādu dienu gribēju izvēlēties lasāmvielu. Darīju to līdz šim nebijušā veidā. Iegāju istabā, neieslēdzu gaismu, piegāju pie plaukta, kurā stāv grāmatas, ko neesmu lasījis, un uz labu laimi vienu paņēmu. Izrādās, biju trāpījis uz Dikensa kopoto rakstu desmito sējumu. Nudien nebūtu to izvēlējies “no brīva prāta”. Daļēji tāpēc, ka iepriekš biju lasījis Stīvensonu, kas arī ir no Lielbritānijas un dzīvojis līdzīgā laikā kā Dikenss. Un daļēji tāpēc, ka jebkādi kopotie raksti man diez ko iedvesmojoši nešķiet.
Kā izrādījās, “Mūsu kopīgais draugs” vienā kopoto rakstu grāmatā nemaz neietilpst, bet vajadzīgas gandrīz divas. Mazliet smagnējais, notikumiem nabadzīgais, bet personām ļoti bagātais sākums galīgi neiedvesmoja. Ilgi man bija grūtības atcerēties personāžu vārdus un ko tie īsti darīja pirmīt. Lasīju visbiežāk pa nodaļai vai divām dienā. Autora rakstības stilu un humora izjūtu nācās pamanīt ātri. Tika aprakstītas pusdienas pie kāda pāra, kas par varītēm cenšas piederēt sabiedrības augstākajiem slāņiem. Autors ar epitetiem nebija skopojies. Jau no paša sākuma nācās atzīt, ka varoņi ir ļoti rūpīgi izstrādāti.
Mazliet pastāstīšu par saturu. Nomirst kāds sīkstulis, kurš sapelnījis lielu bagātību, apsaimniekojot atkritumus. Dzīves laikā viņš nīdis visus cilvēkus, vienīgi izjutis zināmu cieņu pret saviem uzticamajiem darbiniekiem misteru un misis Bofiniem. Savā testamentā viņš novēl visu savu sakrāto bagātību dēlam Džonam Hārmonam ar nosacījumu, ka viņš atgriezīsies Londonā un apprecēs sievieti, kuru nekad agrāk nebūs saticis – kādu Bellu Vilferi. Ja tas nenotiks, visa manta tiks novēlēta Bofinu pārim.
Vēlāk Temzā tiek atrasts kāda vīrieša līķis un dokumenti apliecina, ka tas ir Džons Hārmons. Līdz ar to visu bagātību iegūst naivais, labsirdīgais Bofinu pāris. Grūti spriest, kā viņiem būtu klājies ar īpašuma apsaimniekošanu, ja piepeši nebūtu pieteicies palīgā kāds svešs vīrietis vārdā Džons Roksmits. Bofinu pāris piekrīt viņu ņemt darbā par sekretāru.
Aiz savas labsirdības Bofinu pāris pie sevis uzaicina dzīvot jauno Bellu Vilferi, kuras ģimenē apstākļi bijuši mazliet spiedīgi. Džonam viņa uzreiz iepatīkas, bet jaunā, izskatīgā meitene sapņo par bagātu precinieku un nav diez ko atsaucīga pret jauno vīrieti.
Tālāk grāmatu nepārstāstīšu, bet, ja ļoti gribas zināt, kas notika tālāk, pietiks izlasīt aprakstu vikipēdijā.
Pirmoreiz darbs publicēts 1864-1865 19 turpinājumos. Šis ir Dikensa pēdējais romāns. Savā laikā tas netika pārāk augstu novērtēts sarežģītā sižeta un tā komplicētā atstāsta dēļ. Vēlāk tas acīmredzami kļuvis populārs. Par to liecina ne vien šai grāmatai veltītā vikipēdijas ieraksta garums, bet arī fakts, ka jau 1911. un 1921. tika izveidotas filmas, balstītas uz šo darbu. BBC izveidoja pat trīs televīzijas seriālus – 1958., 1976. un 1998. gadā. Pat Polam Makartnijam viena no dziesmām ir par romāna varoni Dženiju Renu.
Savā ziņā grāmata ir paredzama. Bet tā ir tik skaisti uzrakstīta, ka tas netraucē. Ir apburoši skaistas nodaļas ar jaukiem notikumiem un arī tik bēdīgas, ka lasīt negribas. Tomēr, kad biju izlasījis kopoto rakstu desmito sējumu, nudien priecājos, ka vēl palicis arī gandrīz viss vienpadsmitais. Jo nu es biju iepazinis visus varoņus un lasīju ar zināmu baudu. Kvalitatīvs un garš darbs – īsta lasītāja bauda.
11. sējuma beigās ir vēl viens stāsts “Aizkrāsnes circenītis”. Tajā ir mazturīgu cilvēku pāris, nabadzīgs, novecojošs tēvs ar aklu meitu, kurš cenšas viņai noslēpt dzīves trūkumus, kā arī fabrikants ar nelāgu raksturu un kāds pieklīdis vājdzirdīgs vecītis. Fabrikants sadomājis precēties ar ļoti skaistu meiteni, kuras māte, cerot uz sociālā statusa paaugstināšanos, laulības noteikti atbalsta. Bet, kā izrādās, meitenei savulaik bijis līgavainis, kurš tiek uzskatīts par mirušu. Tālākais, domāju, viegli nojaušams. Arī šis stāsts ir aizkustinoši uzrakstīts, lai arī panaivs un varbūt pat mazliet par daudz neticams.
Ar laiku noteikti pievērsīšos arī pārējiem Dikensa darbiem.
Subjektīvais baudījums 8.5/10.
Pingback: Latvijas blogāres apskats #193 (08.04.-14.04.). | BALTAIS RUNCIS
Pingback: Čārlzs Dikenss – Olivers Tvists – Stacija