Reiz pavasarī biju aizklīdis gar sliedēm Čiekurkalna virzienā. Netālu no Gustava Zemgala pārvada uz garāžu sienas ievēroju, lūk, šo vizuālo izpausmi.
Mēdzu brīnīties par indivīdiem, kas sameklē kādu sienu, izplāno zīmējumu, sapērkas krāsas, nogaida izdevīgu brīdi un tad ķeras pie savas nelegālās ieceres realizācijas. Ja gala rezultāts ir iecerēts kā, teiksim, Banksy, tad man jautājumu nav, jo tādiem darbiem ideja ir gana spēcīga, lai būtu vērts ieguldīt zināmas pūles tās īstenošanā. Bet šis? Cik ļoti motivētam jābūt jaunietim, lai uz garāžas sienas radītu murāli krāsainu, apjomīgu uzrakstu тваика? Ko viņš ar to gribējis teikt? Ka Rīgā ir tāda Tvaika iela, kurā atrodas Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs, kam viņš iekšēji jūtas piederīgs?
Ja labi ieskatās, var redzēt vēl kādu māksliniecisku izpausmi. Acīmredzot, garāžas uzraksts kādu jūtīgāku jaunekli bija tik ļoti satraucis, ka arī viņš bija spiests meklēt krāsu baloniņu un izkliegt pasaulei savu sāpi, uz katra lielā burta vismaz vienu reizi uzšņāpjot nazākus burtiņus х, у un й.
Rīgā no ielu mākslas man tā īsti patīk tikai viens darbs. Ģertrūdes – Daugavpils ielu gājēju tunelis.
Ja būtu uzmeklējis to jaunieti un aprakstījis viņa motīvus, šim rakstam būtu jēga. Citādi izskatās pēc “es nesaprotu, tātad sūds”.
Ja uzmeklēsi tos jauniešus, pajautāsi motīvus un atsūtīsi man, ar prieku tos publicēšu.
Citādi tavs komentārs diemžēl izskatās tāpat, kā raksturoji ierakstu.