Ērihs Kestners ir onkulis, kurš savā laikā sarakstījis Emīlu un Berlīnes zēnus, Divas lotiņas, Punktiņu un Antonu, Mazo cilvēku un citus darbus. No tiem mīļākais man ir Mazais cilvēks. Nesen savas bērnības nodriskāto eksemplāru nejauši izglābu no iznīcības, tas ir, nonākšanas papīru šķirošanas konteineirā un par to man bija saruna ar mammu.
Par Kestnera Kad es vēl biju mazs zēns nebiju agrāk pat dzirdējis. Nejauši pamanīju to plauktā, kad biju ciemos. Paņēmu rokās, sāku lasīt vienu lappusi, tad nākošo. Tiku līdz kādai četrdesmitajai un palūdzu, vai drīkst turpināt lasīšanu mājās. Tā kā pie atļaujas tiku, varu par šo darbu arī ko uzrakstīt.
Kā autors norādījis, šajā grāmatā gribu pastāstīt bērniem šo to par savu bērnību. Pie tā arī Ērihs Kestners ir turējies. Izteiksmes veids drīzāk piemērots bērniem, nevis pieaugušiem lasītājiem. Te gan mani mulsina cits aspekts – diez, cik interesanti ir bērniem lasīt par vecu, pieaugušu onkuļu bērnību? Laikā, kad es vēl biju mazs, nebija tik lielu lasāmvielas un izklaides izvēles iespēju, lai būtu ļoti izvēlīgs. Bet diez, kā ir ar tagadnes bērniem?
Lai vai kā, grāmatā ir tas pats autora ierasti optimistiskais rokraksts. Viņš pastāsta par saviem vecvecākiem un onkuļiem – miesniekiem un zirgu tirgotājiem. Daudz aprakstīts arī tēvs seglinieks un māte mājasmāte, kas jau pusmūžā apguvusi frizieres amatu, lai nopelnītu mazliet vairāk naudas. Jaunais Ērihs plāno mācīties par skolotāju, kaut arī nevis pasniegt stundas ir viņa sapnis, bet gan mācīties pašam. Bet tā kā skolas maksājušas bargu naudu, tad nācies darīt tāpat kā citiem mazturīgajiem – mācīties par skolotāju.
Vietām ir interesantas piezīmes, kas mūsdienās liekas pavisam pārsteidzošas. Piemēram, pēdējais Saksijas karalis pirms Ziemassvētkiem pats devies pētīt veikalu skatlogus ar bērnu rotaļlietām savām jaunajām atvasēm. Cilvēki viņu nav traucējuši, jo mīlējuši savu karali. Viņam aizmukusi sieva ar itāliešu vijolnieku un pametusi bērniņus, kurus karalis mīlējis.
Šādas vēsturiskas piezīmes padara grāmatu interesantu šodienas pieaugušajam lasītājam. Ne jau bērnu delverības, starp citu, to ir pavisam maz.
Kad grāmata bija jau pāri pusei un vispārēji pozitīvā noskaņa sāka likties tāda kā vienmuļa, autors pastāstīja arī, ka mātei brīžiem bijis tik grūti, ka dažreiz atstātas ardievu zīmītes ar lūgumu viņu nemeklēt. Tad jaunais Ērihs apskrējis visus Drēzdenes tiltus, parasti mammu tur arī atrodot.
Grāmatā dominē pozitīva noskaņa, tomēr autors pats raksta, ka nebūtu pareizi vairīties no bēdu aprakstīšanas.
Bērnam bija bēdas, un šis bērns biju es pats. Varbūt man nevajadzēja jums to stāstīt? Nē, tas nebūtu pareizi. Manuprāt, bēdas ir tāpat, kā ir krusa un meža ugunsgrēki. Protams, var jau iztēloties laimīgāku pasauli par mūsējo. Pasauli, kurā neviens necieš badu un nevienam nav jādodas karā. Taču arī tad vēl paliktu pietiekami daudz bēdu, ko neizdotos izskaust ne saprātīgākām valdībām, ne drosmīgākiem pasākumiem. Un tas, kurš bēdas noklusētu, būtu melis. (..)
Mums gan uzsmaida laime, gan notiek nelaime, un gadās arī tā, ka nelaimē rodama laime. Tas, kurš domā, ka visu zina labāk, ir pārgudrelis. Kas stūrgalvīgi apgalvo, ka divreiz divi esot pieci, atršķiras no pārējiem, taču tas ir arī viss. Viņš nekur tālu netiks ar savu oriģinalitāti. Vecas patiesības nav oriģinālas un neskan oriģināli, tomēr tās ir un paliek patiesības, un tas ir pats galvenais.
Grāmata beidzas, iestājoties pirmajam pasaules karam. Tajā brīdī Emīls ar māmiņu ir ceļojumā pie jūras līdzīgi daudziem citiem parastiem vāciešiem. Uzreiz pēc kara izsludināšanas vilcieni pārpildīti, visi mūk prom.
Autors ir pārdzīvojis divus pasaules karus, Hitlera režīma represijas un redzējis, ka viņa bērnības iemīļotā Drēzdene bez militāras vajadzības tikusi nopostīta ASV un britu gaisa uzlidojumos. Tās ir traumas, kuru mērogu mūsdienās ļoti grūti aptvert. Visu cieņu Ēriha Kestnera humānajiem un patiesajiem darbiem.
Subjektīvais baudījums 8/10.