Gribētos turpināt līdzšinējo ierakstu kaut cik optimistisko noskaņu, bet vairs nevaru. Jau labu laiku, vērojot valdības kārtējos jaunos aizliegumus, man zūd humora izjūta. Kā saka, grēks smieties par slimajiem. Esmu atmetis ar roku mēģinājumiem saskatīt veselā saprāta dzirksti visā to ierobežojumu jūrā, jo negribu atkal un atkal pārliecināties, ka tur tādas nemaz nav.
Kā tas viss varētu drīzumā beigties? Domāju, ka nekā.
Valda priekšstats, ka mums te sabiedrībā esot gan tā saucamie covidioti, gan “normāli” cilvēki. Pirmie it kā vīrusam neticot un esot, iespējams, Kremļa aģenti. Otrie gan ievērojot visus noteikumus, smalki atšķir visādus feikņūzus un uzskata, ka diskusijas par valdības rīcības pareizību vai par alternatīviem pretvīrusa profilakses līdzekļiem būtu aizliedzamas. Kad otrā grupa uzvarēs pirmo (vai otrādi), tad Latvijā visi varēs laimē diet.
Muļķības. Tāds dalījums grupās ir tik ārkārtīgi neprecīzs, ka to vislabāk būtu pilnībā aizmirst.
- Ir saujiņa cilvēku, kuri vīrusam netic. Vienmēr būs cilvēki ar margināliem uzskatiem un par to nav jāšausminās, tā vienkārši ir, bija un būs.
- Tad ir pavisam neliels cilvēku bariņš, kuri tik tiešām apzinīgi visām vīrusu lietām seko un no sirds mēģina ievērot visus ierobežojumus.
Savukārt pārējie ~95% sabiedrības ir pa vidu. Tur ir visraibākās kombinācijas un tieši tāpēc to uzrunāšana ir tik sarežģīta.
- Kāds visur velk masku, pat uz ielas, tikai tur degunu ārā.
- Kāds masku velk principiāli tikai, kad apsargs vai pārdevējs viņam par to aizrāda.
- Vēl kāds uzskata, ka laukos ir droši un “Rīgas problēmas” uz viņu neattiecas.
- Kādam piemeties klepus, bet tas jau nekas tāds nav, ko tur ies ārstu traucēt.
- Kādam ir saslimis ģimenes loceklis, bet uz veikalu vajag, ai, uzliks masku, būs droši, un kurš tad vispār kaut ko zinās?
- Vēl kādam šķiet, ka vainīgi ir visi tie, kas iet uz ballītēm, nevelk maskas, veikalos cilā svečturus, bet pats mierīgi dodas pie sava nelegāli strādājošā friziera.
- Savukārt cits skatās tikai krievu televīziju un ne par ko citu vispār neinteresējas.
- Daži parausta plecus par obligāto masku valkāšanu darba vietā un, kamēr svešas acis neskatās, mierīgi darbojas tālāk.
Domāju, katrs no mums var nosaukt vēl daudzus līdzīgus piemērus.
Kā ar to visu tikt galā? Kā viņus uzrunāt? Kā pārliecināt, lai klausa valdībai?
Tā kā katram nolikt policistu blakus nav iespējams, tad šis viss tā arī turpināsies. Kādus cilvēkus sodīs, cerams, ne pārlieku bargi, jo nevar izmainīt 95+% sabiedrības attieksmi ar dažu neveiksminieku sodīšanu.
Saslimstība aug, uz brīdi varbūt pieauguma temps pierimst un tad atsākas ar jaunu spēku. Tā ir jaunā realitāte. Ar esošajiem ierobežojumiem to var tikai nedaudz apkarot. Efektīvas vakcīnas te ir vienīgais glābiņš.
Es domāju, ka tas varētu pierimt tikai ar vakcīnu palīdzību. Cerams. Es patiesi gaidu to mirkli, kad varēs vakcinēties un dzīvot kaut cik normāli atkal. Tikmēr jāturās un jāiztur. Un jācer, ka valdības ierocim beigsies tās lodes, ko šaut sev kājā. 😉
Lielais jautājums tomēr paliek – vai tas ir vienkārši vīruss, kam jātiek pāri parastā veidā vai arī mākslīgi veidots pasākums jaunas kārtības ieviešanai pasaulē. Man kaut kā vairāk ticamāks liekās otrais variants. Diemžēl.