Vladimira Nabokova Lolitu esmu lasījis pirms daudziem, daudziem gadiem. Izrādās, pateicoties Rīgas centrālās bibliotēkas pieprasījumu arhīvam, varu pateikt pavisam precīzi – 2008. gada jūlijā. Lolitu atceros salīdzinoši labi un diez vai jelkad to gribēšu pārlasīt. Autora talants nenoliedzams, bet grāmatā aprakstītās cilvēku attiecības man likās pārāk slimas.
Camera Obscura cerēju ieraudzīt autora talantu izpaužamies jaunā virzienā un citā sižetā. Cilvēks taču nebūs rakstījis vienu un to pašu! Tā nemēdz būt.
Aplauzos. Negribu apgalvot, ka Camera Obscura un Lolita ir praktiski viens un tas pats, tomēr tālu no patiesības tāds apgalvojums nebūtu. Ir pilnīgi apmāts izskatīgs vīriešcilvēks. Pārspīlēti jauna meitenīte pavedinātāja. Slimas attiecības viņu starpā. Neiztiek arī bez papildus meitenītes fizioloģisko iegribu apmierinātājtēviņa. Un tad vēl ir citi – cietušie. Arī kāds līķis gadās.
Pastāstīšu sīkāk ar maitekļiem.
Galvenais varonis Alberts Albinuss ir laimīgi precējies mākslas kritiķis. Kādā vakarā viņš ievēro kinoteātrī strādājošo 17 gadīgo Margo. Alberts ar viņu sāk tikties un Margo viņu faktiski vazāt aiz deguna. Ātri vien Margo, ar Albertu spēlējoties, panāk, ka viņa sieva ar meitu aiziet no vīra. Dzīvoklī viņas vietā ievācas Margo, kura ar Alberta palīdzību grib kļūt par kino zvaigzni.
Kādā ballītē Margo satiek savu bijušo mīlnieku Akselu un turpmāk visi trīs bieži pavada laiku kopā. Aksels pārliecina Albertu, ka ir homoseksuāls, tikmēr slepeni turpinot attiecības ar Margo.
Top pirmā filma ar Margo dalību, bet tās pirmizrādē pat viņai kļūst skaidrs, ka viņas tēlojums ir labākajā gadījumā viduvējs.
Visi trīs brauc ceļojumā ar automobili un kādā brīdī Alberts tomēr noprot, ka tiek krāpts. Viņš iesēdina Margo mašīnā un abi pamet Akselu, bet drīz vien vīrs piedzīvo avāriju, pēc kuras kļūst neredzīgs.
Rūpes pār Albertu uzņemas Margo. Viņa pārliecina Albertu, ka Aksels ir aizbraucis uz ASV, bet patiesībā visi turpina dzīvot trijatā kādā mājiņā Šveicē.
Iejaucas Alberta sievas brālis, nevienam negaidot ierodoties Šveicē. Viņš atklāj krāpšanu un aizved Albertu sev līdzi.
Alberts vēlāk nejauši uzzina, ka Margo ir savā vecajā dzīvoklī un dodas pie viņas ar nolūku viņu nošaut. Tā kā neredzīgam cilvēkam to izdarīt pagrūti, sanāk, ka nošauj viņu pašu.
Lasīt bija nepatīkami, jo tālāk, jo izteiktāk. Nezinu, ko autors ar šo darbu (un Lolitu) gribējis panākt. Šokēt tā laika publiku? Darbs tomēr sarakstīts 1932. gadā. Starp citu, Lolita pirmoreiz izdota 1955.
Man pavisam neraksturīgā kārtā grāmatā aprakstītās ainas radīja tik spēcīgus vizuālus iespaidus, ka tagad, labu brīdi pēc grāmatas lasīšanas, šķiet, it kā būtu redzējis filmu. Īpaši sameklēju dažus kadrus ar filmu, lai pārbaudītu, vai neesmu to kādreiz redzējis. Neesmu vis.
Nešaubos, ka šai grāmatai ir savi lasītāji. Nevaru gan tādus iedomāties, bet es tas noteikti neesmu. Subjektīvais baudījums 3/10.
Es “Lolitu” lasīju sen- kad man vēl nebija bērnu. Un man jau tad riebās. Izlasīju līdz galam, jo man bija mācīts, ka lietas nedrīkst pamest nepabeigtas un nebija nekā cita ko darīt. 🙂 Tagad es to grāmatu sviestu pret sienu un pēc tam vēl samīdītu… un šī izklausās vēl pretīgāka….
Nez, Lolita man kādreiz tīri labi patika…
Grūti to iespējami precīzi izstāstīt, bet mani arī tolaik “Lolita” paņēma ar savu netipiskumu un nenoliedzamo kvalitāti. Tad varbūt man arī šī grāmata patiktu labāk. Bet šodienas “man” daudz vairāk gribas lasīt par normāliem cilvēkiem un sakarīgām attiecībām.