Annas Gavaldas Atzīšanās ir stāstu krājums. Tajā apkopoti septiņi stāsti.
Autore ir visai slavena franču rakstniece. Kā rakstīts uz grāmatas otrā vāka, “Un katrā stāstā ir atpazīstams lasītāju iemīļotās autores Annas Gavaldas rokraksts…”
- Pirmais stāsts ir par meiteni, kura tiek savaldzināta vienas nakts sakariem. Aprakstīts process, ko meitene jūt un domā, arī mazliet par nākošo rītu.
- Otrajā vientuļa māte bārā iedraudzējas ar kādu citu vientuļu sievieti. Vienā vakarā viņas izrunā savas dzīves problēmas.
- Trešajā kāds vīrs dodas apglabāt savu suni un atceras savas neveiksmīgās attiecības ar sievu un pāragri mirušo dēlu.
- Ceturtais ir par vīrieti, kurš aizvedis uz makdonaldu savu iemīļoto meiteni. Viņš to ļoti mīl un apbrīno, lai arī rozā briļļu viņam nav. Stāsta atslēga un jēga atklājas pēdējā teikumā, kuru man negribas pārrakstīt, bet ļoti skaisti.
- Piektajā vīrietis paralēli piedzīvo gan atbildīgas izvēles izdarīšanu darbā, gan uzzina, par ko viņa dēlēns pārdūris skolas biedra riteņkrēsla riepu.
- Sestais ir par divu vientuļu vīriešu, kaimiņu sadraudzēšanos līdz nāve viņus šķir.
- Bet septītais par iereibušu jaunekli, kurš vilcienā valdzina vienu meiteni, bet iepatīkas citai.
Visvairāk man patika trešais, ceturtais un piektais stāsts. Pirmais un pēdējais man diez ko nepatika, savukārt otrais un sestais likās mazliet par izstieptu. Bet visvairāk aizdomājos par “autores rokrakstu”. Jā, tāds ir. Visos stāstos rakstīts no pirmās personas. Tie ir izjusti, bet reizē arī distancēti. Tas rada tādu kā viegluma sajūtu. Vēl manāmas mazliet rotaļīgas spēles ar valodu. Latviešu valodā pārceltas tās vietām neiet kopā ar nopietnajiem stāstiem. Man šķiet, ka franču valodā tādas sajūtas lasītājam varētu arī nebūt.
Nezinu, kā vērtēt stāstu krājumu, no kura patikusi apmēram puse. Droši vien “gandrīz labi” būtu atbilstoši. Attiecīgi subjektīvais baudījums 6/10.