Latvijas putnu vērošanas sacensības notika pirmo reizi. Pēc nolikuma sacensības ilga no 4:00 līdz 18:00. Sacensību teritorijā šogad bija Rīga un tās tuvākā apkārtne.
Īsti jau nebiju plānojis rakstīt par dalību šajās sacensībās, bet ir tomēr interesanti reizēm paskatīties, kā kurā gadā gāja, jo laika gaitā detaļas piemirstas. Tāpēc tomēr īsi ieskicēšu mūsu komandas šī gada gaitas.
Pēc nolikuma komandā drīkstēja startēt 2-5 cilvēki. Mums tas lieliski derēja, jo pieci arī esam. Maršrutu izvēlējāmies samērā līdzīgu ierastajam pēdējā laikā Rīgas putnu cīņās lietotajam.
Lai arī startēt drīkstēja jau no četriem naktī, mēs izvēlējāmies uzsākt savas gaitas 30-40 minūtes pirms saullēkta Mangaļsalā. Tur ierodoties, mums priekšā bija skaļas krievu mūzikas cienītāji un, cik varējām spriest, kādi no konkurentiem.
Devāmies pa austrumu puses ceļu klausīties putniņus. Ar kaunu secināju, ka saucienus esmu tik pamatīgi aizmirsis, ka gandrīz neko vairs nespēju atpazīt. Šķita, ka pārējiem klājas mazliet līdzīgi.
Neko darīt, gājām atpakaļ uz auto placīti un izgājām cauri parasti slēgtajiem vārtiem uz Daugavu. Tur pārlidoja dažādi putni, tai skaitā gārgales, kuras, atklāti sakot, noturēju par jūraskraukļiem. Sazīmējām uz akmeņiem ganāmies upes tilbīti. Tobrīd nekādi nespējām iedomāties, ka šī visai parastā suga būs mūsu komandas dūzis – tas ir, to būs novērojusi tikai mūsu komanda un neviena cita. Ļoti patīkami bija otrā Daugavas krastā vērot vistu vanagu vārnu ielenkumā, iestiprināmies ar, visticamāk, kaiju.
Pa ceļam uz molu sasveicinājāmies ar konkurentu komandu, kuru vēlāk sastapām vēl vienu reizi. Aizgājuši līdz molam, secinājām, ka tur ir slidens un ir liela iespēja tikt pie viļņu apšļāktām kājām. Pretī par to mēs saņemtu varbūt 1-3 sugas. Atmetām mola apmeklējumam ar roku. Vēlāk vismaz dažas potenciālās mola sugas – parasto šņibīti un smilšu tārtiņu sazīmējām piekrastē.
Izbraucām cauri Mangaļsalai pa Mangaļsalas ielu. Dabūjām dižraibo dzeni, brīdi pamocījāmies ar cekulzīlīti. Man personīgi ir grūti atcerēties zīlītes, pat ķauķi liekas vieglāki.
Tad devāmies uz Vecdaugavas pļavām, kur sazīmējām pirmo no dienas daudzajiem peļu klijāniem. Citādi nekā daudz tur nebija. Mazu pauzi veicām arī pie Ķīšezera, kur parādījās vidējais dzenis un akmeņčakstīte.
Braucām uz Ādažiem. Tur gan bija interesanti. Gandrīz katru reizi, kad apturējām mašīnu ceļa malā, lai paskatītos pa logu, pamanījām ko jaunu. Te cīruli, te zivju dzenīti, te lauku balodi vai ķīvītes. Nekādi retumi varbūt nebija, bet, teiksim, lauku piekūnu vienmēr patīkami redzēt.
Tālāk ar jaunām sugām nemaz tik viegli negāja. Ķīšezera pīļu kaktā nekā daudz nebija, faktiski viss tas pats, ko vēlāk dabūjām Dārziņos. Toties mazliet ieturējāmies un beigās sanāca pamanīt vienīgo dienas niedru liju.
Trūka krauķis, kovārnis, žagata. Ar cerībām braucām uz Getliņiem. Ne jau pa miskastēm vandīties, bet pastāvēt vārtu tuvumā. Nekad agrāk tur nebiju bijis. No cerētajiem putniem dabūjām vien kovārni, kurš vēlāk bija manāms arī citur.
Tālāk stūrējām uz Ikšķili. Bijām ļoti priecīgi par žagatu.
Pabeidzām vērošanu Dārziņos. Tur atkal gāja labi, jo savācām platknābi, ūdensvistiņu, pelēko pīli, krīkli. Būtu atzīmējuši arī dumbrcāli, bet sašaubījāmies par dzirdēto kviecienu.
Atlika doties uz Rīgu, rezultātu apkopošanu un noslēguma pasākumu. Galu galā ar savām 68 sugām ieņēmām sesto vietu no astoņām. Septītajai bija 65 sugas, astotajai 59. Savukārt piektajai 88, otrajai 93 un pirmajai 109.
Mūsu amatieru komandai tāds rezultāts vērtējams kā atbilstošs.
Pingback: Rīgas putnu cīņa 2020 – Stacija