Luiss Kerols – Alise Brīnumzemē

Reiz sensenos laikos biju ievilcis Alisi Brīnumzemē e-grāmatā. Kāpēc? To es sev ierastā kārtā vairs neatceros. Droši vien manīju kaut kur piesauktu šo 1865. gadā publicēto darbu kā interesantu pieaugušajiem. Vikipēdijas ieraksts par Alisi ir diezgan garš. No tā var noprast, ka darbs ir ļoti daudzslāņains.

Alisi biju atradis oriģinālvalodā. Parasti grāmatas tomēr cenšos lasīt latviski, bet Alise nav pārāk gara un pa laikam izmēģināt spēkus arī ir interesanti. Vienīgi ilustrāciju nebija, par ko mazliet žēl.

Diez vai ir vērts pārstāstīt saturu, bet, ja tomēr ļoti īsi, tad Alise ielien truša alā un nonāk paralēlā pasaulē, kurā viņa kļūst gan īsāka, gan garāka. Tajā mitinās visādi zvēri un ērmi. Alises galvenais mērķis grāmatā ir nonākt kādā skaistā, maziem cilvēciņiem domātā dārzā. To viņa īsteno, kādu laiku dārzā pavada līdz grāmatas beigās pamostas no sapņa. Pēdējie teikumi darbā apcerīgi apjūsmo Alises brīnumzemi, par kuru viņa reiz stāstīšot saviem bērniem.

Tas, ka lasīju oriģinālvalodā, deva man iespēju pamanīt vārdu spēles, kas latviski izskatītos bezjēdzīgi. Sevišķi daudz tādu nebija, bet vairāk par kādām piecām noteikti.

Jāsaka, ka darba daudzos slāņus man saskatīt neizdevās. Stāsta, ka daudz ko spējot pamanīt tikai vēsturnieki, kuri labi izprotot attiecīgo laiku. Līdzīgi varētu būt ar mūsdienās tapušu daudzslāņainu, detaļām bagātu politisku feļetonu, kurš pēc 100 gadiem lasītājiem šķistu diezgan nesaprotams.

Saskatīt Alisē izdevās diezgan tipisku sapņu aprakstu. Jo sapņos mēdz transformēties telpa un lielumi, kas ir būtiska Alises iezīme. 

Domāju, ka zemteksti un vērtības tiek atrasti arī tur, kur autors tos nemaz nav iecerējis. Līdzīgi savā laikā esot gadījies arī bītliem, kuri nopietnajiem zemtekstu pētniekiem par godu sacerējuši I Am the Walrus. Piemēram, autors savas dzīves laikā cītīgi noliedzis, ka grāmatas Alise būtu viņa paziņa meita Alise. Bet tas it nemaz netraucē vienam otram pētniekam paziņot, ka, nē, grāmatas Alise tomēr esot Alise Plezence Lidella. Cerams, vecais Kerols (īstajā vārdā Čārlzs Dodžsons) nerotē pa kapu kā vilciņš.

Bērnībā mani Alise galīgi nesajūsmināja. Tagad – nekas nav mainījies. Jo tas, kas aprakstīts Alisē, pat nav tik daudz sapnis, cik murgs. Visā darbā nav neviena pozitīva, sakarīga varoņa, varbūt vienīgi neskaitot pašu Alisi. Kāpēc lai es kā lasītājs izjustu simpātijas pret pasauli, kurā mitinās vieni vienīgi patoloģiski meļi, rupekļi un ērmi?

Cerams, man vairs nekad neienāks prātā doma meklēt Alisē apslēptas bagātības. Subjektīvais baudījums 3/10. Grūti tam noticēt, bet noteikti ir arī cilvēki, kuriem šis sacerējums patīk. Man gan šķiet, ka darbs pelnījis vienīgi literatūras vēstures pētnieku uzmanību.