Pastāvot Covid-19 ierobežojumiem, Torņu cīņas bez būtiskām izmaiņām nolikumā sarīkot nebija iespējams. Tā vietā pavīdēja doma par līdzīgām sacensībām ar brīvākiem noteikumiem. Vairākas komandas izrādīja vēlmi tādās piedalīties, arī mūsējā. Mūsu motivācija nebija sacensties, drīzāk beidzot kopā ar domu biedriem pavērot putnus. Tāpēc arī šis ieraksts gluži nav sacensību apraksts, bet drīzāk piezīmes sev pašam, lai vēlāk vajadzības brīdī varētu atsvaidzināt atmiņu.
Izvēlējāmies Engures ezera torni pie Ornitoloģijas bāzes, kurā līdz šim kopīgi nebijām bijuši. Izbraucām jau 2:00, lai paspētu ierasties pirms saules lēkta.
Kad bijām ieradušies pie torņa, vispirms mazliet pavērojām apkārtni. Īstās sacensībās diez vai mēs tā darītu, bet ļoti gribējās zināt, kādi putni ir redzami uzreiz, kurus mēs, ejot uz torni, izbiedētu. Lielākā daļa atrādījās arī, tornī esot, bet ar dažiem bija problēmas. Kamēr tā pie žoga vērojām putnus, par mums ieinteresējās zirgi.
Torņa augšējā platforma ir pavisam neliela, nemaz nemēģinājām tajā visi atrasties vienlaicīgi. Virs platformas bija jumtiņš, kur, mūsu netraucētas, būvdarbus veica mājas čurkstes.
Kā mums interesantākos putnus gribas izcelt melno puskuitalu, lielos zīriņus un jūras ķīvītes. Bija arī baltpieres zoss meža zosu bariņā.
Pīles nelika vilties, arī par bridēju trūkumu nevarējām sūkstīties. No parastākajām pīlēm vēlu un grūti nāca gaigala.
Mazie ķīri, izrādās, ir diezgan nikni teritorijas sargi. Katrs gārnis un vārna tika pie apjomīgas pavadošās svītas.
Daudz bija lielo balto gārņu. Ilgi meklējām kaut vienu zivju gārni. Tā arī neatradām.
Bija plēsīgie putni, divas vai trīs niedru lijas. Tas arī viss.
Pēc balsīm atšķīrām vien dzeguzi, lauku balodi un niedru strazdu. Vairāk nevienu. Nevis neidentificējām, bet nedzirdējām. Nevienu zīlīti, nevienu žubīti, dzeni vai strazdu (mājas strazds neskaitās). Ja niedru strazdu neieskaita ķauķos, tad arī nevienu ķauķi. No vārnveidīgajiem bija tikai pelēkā vārna.
Bijām apsvēruši domu palikt tornī 8 stundas, ja būtu interesanti. Man pirmo reizi gadījās tā, ka ar 4 stundām patiešām šķiet pilnīgi pietiekoši. Jaunas sugas nenāca klāt. Visdrīzāk mēs tās varētu dabūt no meža puses vai niedrēm, bet tie atradās pārāk tālu. Varbūt, ar teleskopu tos pētot, varētu kaut ko pamanīt ar mazītiņu cerību arī identificēt. Mēs nepamanījām.
Toties mums bija interesanta ekskursija pēc sacensībām. Aizbraucām uz Mērsraga un Kaltenes torņiem. Pastaigājām gar Starpiņupīti un jau Rīgā palūkojāmies, kā putniem klājas Torņakalnā. Tāpēc diena kopumā šķita ļoti izdevusies.
Galu galā savācām 49 sugas un uzrādījām otro rezultātu no četrām komandām.
Pingback: Dzīve ārkārtas situācijā, astoņdesmit devītā diena – Stacija