2016. gada decembrī ieinteresējos par LSM paspārnē esošu projektu “Melu detektors”, jo man radās aizdomas, ka vienas partijas pārstāvji tiek “pieķerti melos vai tukša pļāpāšanā” neproporcionāli bieži, salīdzinot ar citu partiju pārstāvjiem. Apkopoju visus tobrīd rubrikā publicētos rakstus ar apskatītajām personām, to partijas (politisko) piederību, kā arī raksta autoru.
Secinājums bija graujošs. Rubrikas Melu detektors autore Evita Puriņa bija sevišķi iemīļojusi Nacionālo apvienību, pārējiem tā brīža koalīcijas partneriem pievēršot divreiz mazāk uzmanības. Kopā viņa bija veikusi 34 pārbaudes, deviņas no tām cilvēkiem, kas saistīti ar Nacionālo apvienību. Pārbaudāmie allaž tika pieķerti puspatiesībās (9 reizes), tukša pļāpāšanā (23 reizes). Atradās arī viens panikas cēlājs. Tikai viens cilvēks spēja izturēt Evitas Puriņas ārkārtīgi rūpīgo pārbaudi. Tas bija neviens cits kā tā brīža Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs.
Manuprāt, ar to arī Evitas Puriņas “žurnālistes” karjerai vajadzēja beigties. Es tādu cilvēku darbā neņemtu, ja nu vienīgi amatā, kas būtu tiešām stipri tālu no žurnālistikas.
Ir pagājuši nepilni četri gadi un ko tagad dara Evita Puriņa? Tieši to pašu, tikai Re:Baltica paspārnē! Ko tad Re:Baltica dara? Ne pārāk sen Re:Baltica mums mācīja, ka bez importētā darba spēka nekādi neiztikt un tik skandalozi ņēmās nozākāt ukraiņu cīnītājus par neatkarību, ka pat Ukrainas vēstniecība uzskatīja par nepieciešamu paust sašutumu. Šo noderīgo idiotismu labi aprakstījis Imants Vīksne nra.lv. Vai arī dažas dienas svaigs gadījums, kurā nepatiesību ķērāji nav papūlējušies pat noskaidrot pārbaudāmās institūcijas pareizu nosaukumu.
Varētu jau teikt – lai taču viņi dara kā grib! Ja nepatīk, nelasi, nav jau spiesta lieta. Viedokļu dažādība ir normāla un pat vēlama. Jā, protams. Tagad paskatīsimies uz Re:Baltica darbiem, nevis vārdiem.
Tad, lūk, Re:Baltica vērsīsies pret viedokļu dažādību pasaules lielākajā sociālo tīklu platformā Facebook. Re:Baltica ir noslēguši līgumu ar Facebook par satura cenzūru. Tiesa, viņi to nedarīs vieni paši, bet kopīgi ar Delfi.
Šo portālu nelasu jau stipri sen. Kāpēc? Lūk, saite uz ierakstu, kurā var redzēt, kāda mērķauditorija ir vienam no lielākajiem Latvijas interneta portāliem. Ja vēl par Delfiem, tad, lūk, arī saite uz konkrētu cenzūras gadījumu šajā portālā. Vai arī – gan par Delfi, gan Re:Baltica, kas rupjā formā aprakstījuši kāda indivīda it kā veiktu vajāšanu, par ko policija atzinusi, ka nav konstatēts noziedzīgs nodarījums.
Tiešām nav tā, ka es censtos kaut ko īpaši meklēt par šiem medijiem. Ikdienā tiem nesekoju, jo es tiem neuzticos. Minu tikai tās lietas, kuru avotus man nav ilgi jāmeklē. Šķiet, bija arī kāds apkopojums, kā atšķiras ziņas krievu un latviešu delfos, bet nevaru atrast.
Citēšu teikumu no Latvijas republikas likuma Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem pirmās nodaļas pirmā panta.
Preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta.
Visticamāk, Facebook atzītu par sociālā tīkla platformu, nevis masu informācijas līdzekli. Bet pēc būtības tas tieši tā tiek lietots – kā masu informācijas līdzeklis, citādi nebūtu pat jāapsver doma par cenzūru.
Bet es gribu lasīt alternatīvus un nepopulārus viedokļus! Es esmu par viedokļu dažādību, nevis ierobežošanu, kā to cenšas panākt Re:Check Re:Baltica + Delfi + Facebook. Ja kāds manā ziņu lentē pārmērīgi aizraujas ar muļķību tiražēšanu, man ir iespēja viņu no savas informācijas lentes izņemt laukā. Man nekāds cenzors tam nav vajadzīgs! Kā es varu zināt, kurā brīdī Re:Check Re:Baltica + Delfi + Facebook sadomās izpatikt Ķīnai vai Krievijai un notušēt “neērtos viedokļus”?
Pat ja es ticētu tur strādājošo cilvēku godaprātam, nav nekādas garantijas, ka tie paši cilvēki tur strādās arī pēc, teiksim, pieciem gadiem. Turklāt man cenzūra nebūtu pieņemama pat gadījumā, ja cenzoru komandas sastādīšanu uzticētu man personīgi. Ja sociālā tīkla platformas īpašnieks galīgi nevar izturēt muļķības un klajus melus, tad lai realizē citu risinājumu. Piemēram, ievieš īpašu pazīmi “informācija ar zemu ticamību” un izskaidro, kādos gadījumos tā tiek piešķirta vai tml. Bet iespēju izvēlēties, kādu saturu redzēt vai neredzēt, jāatstāj paša lietotāja rokās. Pretējā gadījumā jāatzīst, ka Facebook ir nevis sociālo tīklu platforma, bet politiska kustība, kurā iemānīti miljardi cilvēku.