Stacijai tās pašreizējā veidolā 18. janvārī aprit četri gadi. Paskatīšos uz aktuālāko aizgājušā gada ietvaros.
Autortiesības
Reizēm man jautā, kā tad beidzās autortiesību jautājums ar Rīga TV24 “Vēlais ar Streipu”? Šajā jautājumā viss ir ļoti vienkārši – nedomāju, ka kaut kas drīzumā beigsies. Ļoti īss esošās situācijas atstāsts.
Centos konfliktu atrisināt sarunu ceļā, bet Rīga Tv24 (A/S “TV Latvija”) sevi neapgrūtināja ar atbildēšanu. Konsultējos policijā, tad ar advokātu un visbeidzot paskaidrojumu Rīga Tv24 lūdzu vairs nevis es, bet tiesa. Saīsināta viņu atbilde tiesai – mēs jau neko, vainīgs apakšuzņēmējs un vispār tai morālajai kompensācijai nav nekāda pamata. Tiesas sēde nozīmēta 11. martā.
Izvērstāk šobrīd neko nerakstu, lai otrai pusei nejauši neatvieglotu tiesāšanos.
Dizains un ātrdarbība
Stacija kopš rudens tikusi pie jauna izskata. Izmaiņas nebija plānotas, gluži vienkārši iepriekšējai dizaina tēmai beidzās tehniskais atbalsts. Izvēlējos tā paša izstrādātāja Neve. Milzu sajūsmā par pārmaiņām neesmu, bet neko jaunu negrasos meklēt.
Reiz palūkojos uz Stacijas failu kopējo apjomu un secināju, ka kaut kas nav labi. Ievēroju, ka 13 gadu laikā sakrājies lērums attēlu dublikātu. WordPress ir normāli, ka eksistē attēls vairākos failos ar dažādām izšķirtspējām. Bet identiskiem failiem ar dažādiem nosaukumiem vai nelietotām kopijām tur nav jābūt. Tā kā Stacijā ir daudz attēlu, tad, apsverot pārvākšanās vajadzību, tas izskatījās visai sāpīgi. Kādas pāris nedēļas pa vakariem pievērsos šai problēmai. Samazināju pārāk lielos attēlus, liku virsū ūdenszīmes, dzēsu dublikātus, kārtoju saites datu bāzē. Nepiefiksēju, cik tieši vietas ieguvu, bet negaidīts blakus efekts bija uzlabojumi ātrdarbībā.
Atrašanās vieta
Pirms dažiem gadiem hostinga pakalpojuma sniedzēja problēmu dēļ Stacija nebija pieejama apmēram nedēļu. Saprotu, ka nelaimes mēdz būt visādas, bet tas tomēr ir daudz. Nekādu kompensāciju par to nesaņēmu, tiesa, īpaši arī neuzprasījos. Islandes hostinga lielais pluss ir anonimitātes nodrošināšana un noturība pret dažādiem ziņkārīgiem okšķeriem no valsts institūciju puses. Tas, protams, ir ļoti jauki, bet tā kā Stacija nav anonīms projekts un par slidenām tēmām rakstīt pat nevēlos, tad man no tā nekāda ieguvuma nav. Līdz ar to sameklēju Stacijas vajadzībām piemērotāku un krietni lētāku servisu. Turpmāk atbalstīšu kaimiņu lietuviešu ekonomiku. Pirmais iespaids par hostinger ir – apbrīnojami labs lietotāju serviss. Regulāri apjautājas, vai viss kārtībā, cenšas palīdzēt, operatīvi atbild. Viņi tiešām prot atstāt sajūtu, ka esi drošās rokās un ka vajadzības gadījumā tev palīdzēs.
Grāmatas
Par grāmatām sanāca rakstīt netipiski daudz. Visvairāk man patika Velša Porno un Faulza Burvis. Kopā aprakstīju kādas 40 grāmatas, apmēram tikpat daudz arī ir izlasītas. Drīzumā dalīšos priekā par Bargā Plikajiem rukšiem, Altberga u.c. Dzelzceļiem Latvijā, Tungalas Biedru Bērnu, Rūmnieka Starp Mežaparku un Murjāņiem, Linča Ķerot lielo zivi, Koelju Sānsoli, Guļevskas un Jākobsona Tikai dziesma nenosalst, kā arī Naneti Vectēvu ķiršu koku. Vispār padaudz, kad tā paskaita. Mazliet gribas pārlasīt Oblomovu un Kapteņa Granta bērnus, bet tas tik drīz varētu arī nesanākt un nezinu, vai gribēsies par tiem izteikties.
Citi ieraksti
Personīgākais ieraksts bija par manu sadzīvošanu ar migrēnu. Kopš tā publicēšanas migrēna mani piemeklējusi vienu vai divas reizes samērā maigā formā, tā kā esmu uz pareiza ceļa.
Neparastākais sacerējums bija pseidoreālistiskais Prozas brokastu apraksts. Joka pēc piedāvāju to publicēt Satori, kas, protams, atteicās. Manuprāt, īsteni to spēs saprast tikai tie, kas attiecīgo pasākumu apmeklējuši, jo citādi nav zināms, tieši cik daudz no rakstītā patiešām arī notika. Ideja par šādu ierakstu dzima, kad ieraudzīju Prozas lasījumu FB lapā neargumentētus, negatīvus komentārus par citu ierakstu, veltītu lasījumiem.
Nākotne
Reizē ar gadu miju bija novērojama blogu autoru aktivizēšanās, kuri publicēja atskaites, plānus un laba vēlējumus. Pats viņiem novēlu noturēt līdzīgu aktivitātes līmeni arī turpmāk, bet, atklāti sakot, blogi man joprojām šķiet lēni mirstoša parādība. Cilvēki izvēlas plosīties sociālajos tīklos. Tas ir bez maksas un ļoti vienkārši.
Tas noteikti nav ceļš, kuru es vēlos iet. Mans saturs sociālajos tīklos faktiski pieder platformai, kurā esmu to publicējis. Ir ļoti sarežģīti vai praktiski neiespējami to eksportēt vai importēt. Sociālajos tīklos valda cenzūra, kas top aizvien neadekvātāka (piemēram, bloķējot video ar vardēm) un bargāka, attiecīgi lietotāja profilu jebkurā brīdī var bloķēt vai dzēst un es tur pilnīgi neko nevarēšu darīt. Lietotājs arī nespēj reāli kontrolēt, kurš redzēs viņa radīto saturu. Manuprāt, feisbuka noklusētais, nesaprotami samiksētais ierakstu kārtošanas veids kā reiz paredzēts tieši tam, lai grūtāk būtu pamanīt cenzūru. Līdzīgi ir ar tviteri. Sociālie tīkli ir bezmaksas siers peļu lamatās. Es uz to negribu parakstīties.
Apsveru domu vairāk pievērsties putniem, bet mazliet svārstos par formātu. Katrā ziņā norakties vienā tēmā es negribu, jo tad man šis projekts ātri apniks. Regularitātes plāns paliek iepriekšējais – reizi nedēļā pa ierakstam, šad tad biežāk.