Pēc grūtas sestdienas piecēlies necilvēcīgi agri, tā ap pusvienpadsmitiem un sapratis, ka strādāt negribas, turpināt remontu arī nē, bet tālāk gulēt neļauj kaut kādas kaimiņu bērneļu multenes aiz sienas, atcerējos, ka Evijs mani vakar aicināja uz brokastīm Elizabetes ielā. Piecēlos, pablenzu spogulī, nospriedu, ka var jau iztikt un ka gan jau Evijs mani tāpat ir redzējis vēl drausmīgākā stāvoklī, bet, ja nē, tad visam taču dzīvē ir pirmā reize, un devos uz Andalūzijas suni.
Atvēru suņa durvis un sastingu. Nebija vietas kur ābolam nokrist. Labi, es mazliet pārspīlēju, ābols tur nokrist varēja, bet arbūzs noteikti nē. Nesekmīgi taustījos jakas kabatā pēc briļļu maka, kurš, sasodīts, palicis mājās vai velns viņu zina kur. Nedaudz izmisīgu un gurdenu skatienu pārlaidis sanākušajai publikai, sapratu, ka Eviju tajā nepamanīšu. Atlika vien stumties cauri ļaužu pūlim pie bufetes cerībā, ka Evijs būs acīgāks un pa ceļam pamanīs mani pašu.
Brīnumainā kārtā ievēroju vientuļu brīvu krēslu pie atsevišķa galdiņa. Nu ja, nodomāju, tas jau tāpēc, ka uz brokastīm visi nāk pa pārīšiem, bet es te esmu atvilcies viens kā pirksts.
Laimīgi novietojis pēcpusi tai patīkamākā stāvoklī, samiedzu acis un ņēmos pētīt sanākušos ļaudis. Laikam darīju to pārāk uzkrītoši, jo pie manis pienāca nepazīstams meitietis un nolika uz galdiņa paprāvu mapi. Satrūkos, bet izrādījās, ka meitene man vēl tikai labu un interesējas, vai nevēlos ko iebaudīt.
– A vai kafija ir, jautāju. Jā, viņa sāka skaitīt, varot dabūt melnu, baltu, kapučīno… Pie lates manas uztveres spējas atslēdzās un spēju vien vērot meičas zobu zibēšanu. Melno, teicu un turpināju acīm meklēt Eviju.
Meklējumi neveicās tik labi kā cerēts, vai varbūt tieši otrādi, jo pamanīju, ka man ar roku māj tips rūtainā kreklā. Izskatījās drīzāk pēc kāda dzejnieka, nevis Evija, tomēr pamāju pretī!
Rūtainais nelikās mierā un vēcināja man kā vilciena vagonā sēdošai līgavai. Cik sapratu, aicināja mani ieņemt blakus vietu. Nodomāju, ka sliktāk jau nevar būt, un slējos kājās, lai izlauztu ceļu līdz dzejnieka kungam, bet, tavu nelaimi, krēsls aizķērās aiz kājas, nezinu, galda, manas vai kādas citas, un ar troksni piezemējās uz grīdas.
Iestājās baiss klusums. Domāju, tūlīt kāds pienāks un palūgs viesmīlīgās suņa telpas pamest, bet nekas tāds nenotika.
– Ņem līdzi, uzsauca dzejnieks.
Vai tas būtu adresēts man, nobrīnījos.
– Ņem krēslu līdzi, te visi ir aizņemti, atkārtoja dzejnieks.
Kad jau, tad jau. Pacēlu krēslu virs galvas un lauzos ar to dzejnieka virzienā. Nolicis to pie viņa galdiņa, ievēroju, ka cienījamais mākslinieks pie galdiņa nesēž viens.
Mani sagrāba neveikla sajūta, kā tas parasti mēdz būt, kad esi saticis paziņas, kuru vārdus un pat nodarbošanos vairs neatceries un saproti, ka turpmākas sarunas saviesīgā garā ir pilnīgi neizbēgamas.
– Kā iet? apjautājos dzejnieka kungam.
– Nekas, labi, viņš teica. Kā pašam?
– Var iztikt, atteicu. Kā sievai, bērniem? no manas mutes atskanēja pilnīgi automātiski.
– Bērniem?
– Nu, ja, ilgi taču neesam redzējušies, vai ne?
– Jā, precīzi gadu.
Un nu man nāca spēja apjausma, ka solīdais kungs nav vis dzejnieks, bet kāds no tiem grāmatu blogeriem, kuri regulāri apmeklē visādas grāmatu prezentācijas, dzejas dienas un citas saviesīgas ballītes, lai pēcāk tās publiski iztirzātu savos emuāros. Tik vārdu joprojām nespēju atcerēties. Diks Niksons? Vai Nils Dikinsons?
Sāku pievērst uzmanību arī blakus sēdošajiem vīriem, precīzāk, sievām un vienam vīriešgabalam. Viena no dāmām palūdza cienījamo dzejnieku, fui, blogera kungu iepazīstināt klātesošos ar jaunpienācēju, tas ir, mani. Jutos viņai bezgala pateicīgs, bet ko tas deva, jau pēc pusminūtes visi nosauktie vārdi man bija sajukuši putrā. Katrā ziņā klātesošās jaunkundzes bija blogeres. To es nopratu pēc blociņiem, kurus viņas līdzīgi godājamajam Nila kungam turēja uz galda.
Tikmēr skatuves priekšā iznāca kāds briļļains tips, kuram, pēc visa spriežot, vajadzēja pieteikt godājamos prozaiķus. Esmu ievērojis, ka pasākumu vadītāji nereti cenšas izrādīt sevi. Vai tad nu šoreiz tas ies secen, domāju.
Apkārt valdīja viegla kņada, tāds kā fona troksnis, tāpēc pat nesaklausīju vadītāja vārdu, bet viņš noteikti bija dzejnieks, jo paņēma kādu mazu grāmatiņu un sāka no tās deklamēt. Par laimi, dzejolis nebija no garajiem un drīz tika pieteikts pirmais lasītājs.
Priekšā iznāca Oskars Vizbulis. Nodomāju, nez kur tad šis pazaudējis brilles. Bet tikmēr Oskars sāka stāstīt, kā esot iepazinies ar kādu sievieti, kurai jau no acīm vien esot varēts redzēt, cik griboša viņa ir. Domāju, tā, tūlīt būs kaut kas interesants! Bet kur nu! Oskars dāmai sācis klāstīt, ka viņu dzīvē interesējot tikai sižeti. Tomēr dāma nav bijusi ar pliku roku ņemama! Šī uzreiz – davai, būs tev sižeti, bet nāc man līdzi!
Nu, ko, Oskars ņem ar un iet līdzi tam bābietim. Bet šī viņu aizvelk pie kaut kādas pusbeigtas literātes. Optimisti droši vien teiktu, ka pie pusdzīvas, bet tas jau lietas būtību nemaina. Vārdu sakot, šī viņam iedod sižetus, bet liek būt ar tiem taupīgam. Un vispār – iztikt varot arī ar vienu sižetu.
Jā, kaut kāda sāls tur ir, nodomāju, galu galā pats lielais Koelju teicis, ka visi stāsti par mīlestību esot vienādi. Bet, kamēr es par to lauzīju galvu, stāsts ņēma un izbeidzās. Atnāca pasākuma vadītāja kungs, teica paldies Haraldam Matulim (kas tas tāds?) un aicināja pie stūres ķerties Dzintaru, Briedi. Nezinu, Dzintars vai Briedis, bet viens čalis skatuves priekšā sāka intensīvi spaidīt pie dēlīša piestiprinātu planšeti, kas radīja dažādas skaņas. Kaut ko jau foniņam laikam vajag, kad ļaudis intensīvā straumē plūst uz labierīcībām un atpakaļ.
Nākošais lasītājs bija Kristīne Ulberga. Redzēju viņu pirmo reizi dzīvē, bet uzreiz nodomāju – kāda pievilcīga dāma! Diemžēl viņa uzreiz mani satrieca līdz sirds dziļumiem, pavēstot, ka savu lasījumu velta Ansim Rūtentālam un ka viņa cerot, ka no šajā telpā klātesošajiem nevienam neesot jāskaidro, kas viņš tāds esot. Satrūcies pavēros pa labi un pa kreisi. Secināju, ka blakus sēdošā blogera kundze Ansi nepazīst un arī Nilam Rūtentāla kungs ir svešs. Sapratu, ka esam ķezā.
Autore stāstīja, kā viņa esot gājusi nodarboties ar mākslas vingrošanu. Nekad nebiju aizdomājies, ka starp vingrotāju un publiku ir tikai apģērbs. Tomēr brīdī, kad cienījamā rakstniece stāstīja, kā viņi tur visi savstarpēji mainījušies ar triko, sapratu, ka te kaut kas nav tīrs un ne jau tikai piesviedrētie apģērba gabali. Vērsos ar īsu lūgšanu pie mātes gūgles un viņa man neatteica. Uzzināju, ka Ansis Rūtentāls bijis nevis vingrošanas treneris, bet gan pasaules klases kustību režisors, izcils mīms un talantīgs Latvijas Kultūras akadēmijas pedagogs. Nu, beidzot man stāsta atslēga bija rokā! Varēju klausīties un atzinīgi māt ar galvu, bet arī šis stāsts ātri vien beidzās un autore aizgāja pīpēt vai runāt pa telefonu, vai abus. Vēl labu brīdi varēju viņu vērot pa suņa logu, tērpušos ziemīgajai dienai neraksturīgi plānās drēbītēs. Likās, ka viņa ir ļoti satraukusies un man viņas sametās žēl.
Sekoja muzikālā Dzintara vai Brieža pauze un beidzot tiku pie savas kafijas, droši vien meitene nevarēja mani agrāk atrast, jo biju taču pametis vientuļo galdiņu, bet ne krēslu, jo to taču biju paņēmis līdzi.
Arī nākošais lasītājs nekāpa uz skatuves, bet iekārtojās pie galdiņa tai priekšā. Šķita, ka viņa seju esmu jau kaut kur redzējis. Vai tikai tas nebija 2016. gada Latvijas ietekmīgāko domātāju topa otrās vietas ieguvējs Didzis Melbiksis? Bet laikam nebija vis, jo kurš normāls cilvēks sev izvēlētos pseidonīmu Arvis Viguls? No otras puses, neviens jau nav teicis, ka uz skatuves vai šajā gadījumā – skatuves priekšā kāpj tikai normāli ļaudis, bet lai nu paliek.
Arvis stāstīja, kā viņš esot devies parciņā nodarboties ar sportu. Savulaik autors bijis resns un nolēmis pievērsties skriešanai. Nekas gan tur lāgā neesot sanācis, jo uz viņu esot blenzusi kāda dāma un ausīs skanējuši pamatskolā iemantotie apvainojumi, no kuriem “tusnis” vēl bijis viens no maigākajiem. Skatījos uz autoru un man arī viņa kļuva žēl. Apņēmos pēc pasākuma beigām pieiet pie Arvja un pateikt viņam, ka nemaz jau tik resns viņš neizskatās un vispār – arī resni cilvēki ir skaisti un par to nav ko kaunēties.
Diemžēl savus labos nodomus nekavējoties aizmirsu, jo manu acu priekšā parādījās pats Linards Laicens. Neviļus palūkojos uz savu nu jau tukšo kafijas krūzīti, uz Arvi, tad atkal uz Linardu. Piebakstīju Nilam.
– Klau, vai man vienīgajam viņš rādās?
– Kas tad, nesaprata cienījamais blogeris.
– Laicens. Linards Laicens. Un parādīju ar pirkstu.
– Tu domā Henriku? viņš man pārjautāja.
– Nē, Laicenu, bet, eh, lai paliek, atbildēju, jo negribējās lieki traucēt brokastu vadītāja kārtējās peršas lasījumu.
Tika pieteikta nākošā lasītāja, kura esot uzvarējusi kādā tur nebūt Kurzemes jauno prozaiķu konkursā. Nu, nekas, daudzsološi, man patīk jaunas sejas, nodomāju. Biju nedaudz izbrīnīts, kad priekšā skatuvei apsēdās kundze labākajos gados, nu, varbūt ne gluži labākajos, bet godājamos, ko atkal var nelietīgi pārprast, vārdu sakot, viņa noteikti bija pilngadīga!
Cienījamā Šnipkes kundze lasīja stāstu, kuru viņai jau ļoti sen esot gribējies pierakstīt. Cik nopratu, tas bija par viņas dzimto pusi, jo lasījums bija bagāts ar dažādiem, minu, Kurzemes izcelsmes vārdiem, no kuriem lielāko daļu es nesapratu. Jutos diezgan neveikli, īpaši lasījuma beigās, kad puse zāles eksplodēja aiz smiekliem. Mierinājumam saklausīju aiz muguras kādu pajaunu meiteni jautājam blakussēdētājai, ko Šnipkes kundze tikko esot pateikusi, bet arī viņas draudzene to nebija saklausījusi.
Grasījos klausīties nākošo priekšnesumu, bet izrādījās, ka pasākums beidzies. Žēl gan, nodomāju, bija tik jauki paklausīties, ko spalvas meistari stāsta. Dāmas apsprieda uz nākošo pasākumu velkamās kleitas, pasākuma vadītājs atgādināja, ka viņu saucot par Tomu un it kā neviļus ieminējās, ka vispār vadot arī citus pasākumus, bet es pēkšņi atcerējos par Eviju. Aizsūtīju viņam īsziņu, bet atbildi saņēmu tikai vēlu vakarā. Tajā bija rakstīts, ka nākošajā dienā esot jāiet uz paģirām. Nodomāju, ka viņš galīgi jocīgs palicis un tā arī vairs neesmu saticis. Ja satieciet, pasveiciniet un sakiet, lai nāk brokastīs!