2014. gadā lasītais

Ja uzreiz par grāmatu neuzraksta, tad iespaidi laika gaitā krietni aizmirstas. Turpmāk centīšos veikt piezīmes uzreiz pēc izlasīšanas, bet par pagājušo gadu kopsavilkums pašam liekas tāds samocīts.

Lato Lapsa – Deviņas Āfrikas

Lato Lapsa – Dzīvības un nāves Disnejlendā

Lato Lapsa – Indija ne pa jokam

Visas šīs grāmatas ir lieliskas. Pirmās divas arī mazliet šausminošas, īpaši Āfrika. Lapsa tagadnes situāciju vienmēr skata kontekstā ar vēsturi, kas ļauj daudz labāk saprast kas un kāpēc viņa apciemotajā teritorijā notiek. Viņa grāmatās ir nevis mierīga čilošana ārzemēs, bet mērķtiecīga izpēte un izzināšana. Tas arī tās padara tik interesantas.

Kens Vilbers – Īsa visaptverošā vēsture

Pēc Visaptverošās teorijas biju gaidījis vairāk. Diemžēl autors diezgan daudz nodarbojies ar feministisku uzskatu apstrīdēšanu, kas te Latvijā liekas neinteresanti.

Pāvils Rozītis – Valmieras puikas

Nebiju atcerējies, ka reiz jau šo grāmatu lasījis, lai arī tāda sajūta bija. Kā tā laika konteksta attēlojums tā varbūt ir ļoti vērtīga grāmata, bet nekādu īpašo baudu lasīšanas procesā nespēju gūt. Neaizrauj mani vēsturiski aicinājumi uz revolūciju.

Thomas Mann – Tonio Kroger

Arī šo mēģināju pievarēt angliski. Sekmējās slikti. Saturu it kā sapratu, bet sižetu saprast bija grūti un prieku no lasīšanas īsti neguvu.

Imants Ziedonis, Nora Ikstena – Nenoteiktā bija

Tā kā neesmu nekāds dzejas mīļotājs, neko no šīs grāmatas negaidīju. Tā, izrādās, nebūt nav dzeja bet drīzāk dažādi nelieli apcerējumi, kurus bija ļoti interesanti lasīt.

Ilona Balode – Rīga – Pekina

Ar šo visai biezo grāmatu aizvadīju trīs aizraujošas dienas. Neko daudz negaidīju, bet ļoti patika. Interesanti ir gan piedzīvojumi, gan veids, kā tie tika aprakstīti. Cerams, šī nebūs pēdējā autores grāmata.

Mišels Velbeks – Karte un teritorija

Brīžiem likās sviestaina, brīžiem mazliet par garlaicīgu, bet, jo talāk lasīju, jo aizraujošāk kļuva. Tajā ir kaut kas no gausa krimiķa, kaut kas no dzīves veida apceres un netiešas autora pašanalīzes. Kopumā – lasīt var, pavisam garlaicīgi nav, bet gaidīts tika vairāk. Manuprāt, Velbekam izcila ir tikai pirmā grāmata – Elementārdaļiņas, bet pārējās tādas – ne sliktas, ne lieliskas.

Nepareizie stāsti

Šajā bērnu stāstu grāmatā tikai viens no stāstiem šķiet pieaugušākai auditorijai domāts un tas arī mazliet vairāk ieķēries atmiņā. Pārējie – visai jauki bērnu stāsti. Cerams, tā kādreiz domās arī jaunākā paaudze, kurai šī grāmata tika sarūpēta.

Džanni Rodāri – Sīpoliņš

Arī šī revolucionārā bērnu grāmata patrāpījās pirkstos un nolēmu to izlasīt. Jutu, ka pietrūkst vecā izdevuma brīnišķīgās ilustrācijas. Stāsts bez tām kaut ko būtisku zaudē. Novērtēju, ka stāsts arī tagad liekas interesants, lai arī daudz maz zināms.

I.Lešinskis – Kalpības gadi

Autors savulaik strādājis čekā līdz sagaidījis izdevību un aizbēdzis uz ārzemēm. Lešinskis pārsvarā strādājis ar ārzemnieku ietekmēšanu. Tas ir propagandas izdevuma uzturēšanu, viņiem domātu saietu organizēšanu u.c. ar mērķi panākt, lai viņiem Padomju Latvija liekas saulaina un rožaina. Grāmata, šķiet, vairāk rakstīta sirdsapziņas nomierināšanai vai kā mēģinājums atklāt kādu nebūt iekšskatu čekas darbībā. Kā vēstures liecību palasīt var, kā tāda tā arī ir pilnīgi pieņemama, bet nekāda aizraujošā daiļliteratūra tā nav.

A. Caune – Rīga, Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem

Šajā grāmatā ir daudz attēlu un aprakstoša teksta. Kā Senās Rīgas pētītājam man bija ļoti interesanti. Grāmata rokā, dators ar google maps street view un bing maps blakus un varēju pētīt, kas aprakstītajā vietā laika gaitā ir saglabājies tāpat kā agrāk.

Latviešu zelta stāsti

Lielākā daļa no šiem stāstiem bija vienkārši šausmīgi. Ar sliktām beigām, maksimāli traģiski utt. Ir liela starpība, vai, lasot grāmatu, tu nenojaut, kādas būs beigās vai arī – kā šajā gadījumā – nojaut, ka, jo tālāk lasīsi, jo sliktāk viss paliks. Nu, nevilina mani tādi apcerējumi. Ir arī daži labi stāsti, bet kopumā grāmatu grūti kādam ieteikt.

A. Caune – Pati Rīga ūdenī

Grāmatā aprakstītas dažādās upītes Rīgas teritorijā dažādos laikos. Tā jau interesanti, bet ar kartēm ir diemžēl ir visai nabadzīgi.

A. Caune – Rīga zem Rīgas

Šī grāmata apraksta Rīgā veiktos arheoloģiskos izrakumus un tajos atklātās lietas. Ir interesantākas un neinteresantākas vietas, bet pēc izlasīšanas gribējās lasīt turpinājumu par svaigākiem izrakumiem. Ar kartēm arī situācija varēja būt labāka, situāciju papildus nedaudz sarežģī mainītie ielu nosaukumi. Piemēram, Daugavas iela – kas tā tāda?

Kārlis Ieviņš – Siržu likteņi

Tāds jauks, mazliet dēkains latviešu mīlas stāsts. Vienīgi, ja, teiksim, Blaumaņa noveles lasot, liekas, ka tās ir mazliet apcirstas un ka varētu taču vēl turpināt, tad Ieviņš ir kritis pilnīgi otrā galējībā. Viss “pēc tam” tiek izstāstīts sīki, pamatīgi un pārāk daudz. Galvenie varoņi ir mazliet lētticīgi, toties neticami labi, krietni un visu piedodoši. Manās acīs tas ir diezgan nopietns grāmatas trūkums.

J.Janševskis – Laimes bērns

Arī šis ir senāku laiku romāns par latviešiem, arī dēkains, bet bez tādām kaitinošām īpatnībām kā Siržu likteņi. Lai arī brīžiem varbūt sižets likās ar nojaušamām beigām tomēr aizrāvos un bija interesanti. Ar senāko latviešu daiļliteratūru man nemaz tik bieži tā negadās. Ir vērts lasīt.

Francs Kafka – Stāsti

Kafkas gara darbus šajā grāmatā var iedalīt trijās daļās. Ir dzejiski apcerējumi, kurus par stāstiem es nekādā ziņā nevaru nosaukt. Tie ir sirreāli, vispār visi Kafkas apcerējumi šajā grāmatā ir sirreāli. Šiem dzejiskajiem apcerējumiem grūti pamanīt vienotu domu, ideju. Varbūt tā ir vairāk spēle ar valodu, spēlēšanās pati par sevi. Man nepatika, bet man dzeja vispār patīk ļoti reti. Tad ir garāki, visai šausminoši stāsti – Pārvērtība un Labošanas darbu kolonijā. Šie abi bija aizraujoši un interesanti. Un pārējie stāsti – ne īpaši gari un samērā garlaicīgi. Īsti nesaprotu, ko Kafkas cienītāji viņa daiļradē tādu atrod.

Harcs Franks – Uz sliekšņa atskaties

Grāmats sākums ir dažas vispārīgas apceres par dokumentālo kino. Tās nešķita ļoti aizraujošas, bet nav arī pārāk garas. Daudz interesantāk šķita lasīt par filmām, par to uzņemšanu, dažādām organizatoriskām lietām, atsauksmes utt. Jo interesantāka filma, jo interesantāk lasīt. Domāju, ka par vienu otru filmu būtu interesanti palasīt pat cilvēkiem, kuri tās nav redzējuši. Tādas ir, piemēram, Flashback, Augstākā tiesa, Par 10 minūtēm vecāks, Reiz dzīvoja septiņi Simeoni. Nav arī tā, ka šīs filmas būtu pavisam nepieejamas. Flashback gan filma, gan apraksts man bija ļoti aizraujoši. Ar to es domāju uzmanību piesaistoši, nevis izklaidējoši.

Antona Čehova kopotie raksti

Labāko esmu pietaupījis beigām. Līdz šim no krievu literatūras vairāk biju lasījis Dostojevski. Viņš lieliski raksta, bet man personīgi brīžiem ir pagrūti just līdzi galvenajiem varoņiem, jo tā vien šķiet, ka viņi visi sirgst ar maniakāli depresīvo psihozi vieglā stadijā. Čehovam tāda trūkuma nav. Viņa daiļrade galvenokārt sastāv no nelieliem stāstiem. Tie ir ļoti reāli, ticami aprakstīti un parasti interesanti. Vienīgi pirmais sējums kopumā šķita nebaudāms. Būtībā Čehova stāsti ir perfekti atbilstoši manai gaumei. Ticamības moments ap 99%, stāsta sākumā un pat vidū nav iespējams uzminēt, ka beigas būs laimīgas vai nelaimīgas. Ir gan smieklīgi, gan nopietni stāsti. Ļoti žēl, ka visu esmu jau izlasījis.