Ventspils – Kolka

Turpinot iepriekšējos gados iesākto tradīciju doties dažu dienu pārgājienā gar jūras piekrasti, šogad ieplānojām turpināt ceļu no Ventspils līdz Kolkai. Tas būtu garākais līdz šim vienā reizē veiktais attālums, bet daudz īsāku to izplānot tik un tā nebija iespējams, jo kaut kā līdz autobusam uz Rīgu arī vajadzēja tikt.

Regulāri lasot meteoroloģiskās prognozes, centāmies atrast 4 siltas dienas bez lietus. Kad šķita, ka tās pienākušas, sākām cītīgi gatavoties ceļam. Tika iepirkti pārtikas produkti, izdrukātas kartes, uzlādēti mobilie telefoni, norakstīti autobusu atiešanas laiki un pat izdrukāti vārdi vienam otram dziedamgabalam (posmos, kuros mūsu dziedāšanas mēģinājumos klausītos pēc iespējas mazāks skaits cilvēkveidīgu būtņu). Vēl tika izdrukāti materiāli ar vairākām geocache atrašanās vietām, kas solījās atrasties pa ceļam.

Tā mēs 6. jūlija agrā rītā vēl ar miegu acīs devāmies uz autoostu, lai ar pirmo autobusu dotos uz Ventspili. Ceļā tika nedaudz atgūts saldais rīta miegs un pēc gandrīz trīs stundām jau kāpām laukā Pārventā. Lai arī Ventspilī esmu bijis daudzas reizes, Pārventa man ir visai sveša un netiku vaļā no sajūtas, ka patiesībā Ventspilī nemaz neatrodos. Nezinu, vai tā bija tikai sagadīšanās, bet visā Pārventā tikpat kā nedzirdēju runājam latviski.

Apskatījām īpaši nelietoto Ventspils dzelzceļa staciju un devāmies meklēt veikalu.

Ceļa biedrenei bija bažas, ka Pārventā veikala varētu arī nebūt, tomēr es biju pilnīgi pārliecināts, ka tur tādam jābūt. Kādu laiku pastrīdējušies par īsāko maršrutu, devāmies uz Lidotāju ielu. Ātri vien atradām veikalu, iepirkāmies, papildinājām mugursomas un devāmies meklēt kešu, kurš bija netālu no strūklakas.

Pēc kādām piecām minūtēm to arī veiksmīgi atradām, reģistrējāmies, atlikām atpakaļ, pabrokastojām un devāmies tālāk. Apmēram kilometru tālāk sākām skatīties pēc nākošā keša. Diemžēl mums nebija precīzu koordināšu un tad nu krietni pamaldījāmies pa brikšņiem. Atradām visādus sūdus (nē, ne jau fekālijas, bet, nu, jūs mani sapratāt…) un secinājām, ka mūs ir atraduši odi. Pēc kādām minūtēm 10-15 mums galīgi apriebās vazāties pa aizaugušo “pļaviņu” un gājām prom. Vēlāk mājās uzzinājām, ka vajadzēja paiet vēl kādus 100 metrus uz priekšu. Toties tad mēs varbūt nebūtu ievērojuši šo brīnišķīgo zīmīti.

Tālāk uzņēmām kursu uz Ziemeļiem un tuvojāmies jūrai. Nonākuši pie tās, brīdi apsvērām iespēju doties līdz molam un atpakaļ, bet izskatījās pārāk tālu. Kā vēlāk noskaidrojām, šī pastaiga turp un atpakaļ mums būtu bijusi apmēram 10 km gara.

Pēc dažiem kilometriem varējām savām acīm skatīt dažas urdziņas, kas tecēja no tāda kā ūdenskrituma. Pārbriduši pāri Lošupei, izlēmām nedaudz atpūsties. Secinājām, ka līdzi paņemtajās mantās nav dažu nepieciešamu preču, piemēram, saldējuma. Tā kā uz priekšu vairākas dienas veikalā mēs nevarētu iegriezties, nolēmu viens pats doties kādu gabalu atpakaļ līdz Staldzenei, kurā, pēc manām domām, arī noteikti vajadzēja atrasties veikalam.

Pēc krietna brīža, nocīnījies ar dunduriem, nonācu līdz Staldzenes autobusa pieturai, kurā sastaptai tantei pajautāju par veikalu. Diemžēl pretī saņēmu atbildi, ka te tāda vispār neesot. Tas nozīmēja, ka pēdējais veikals bija palicis Pārventā, bet tas jau bija pārāk tālu. Griezos vien atpakaļ uz Lošupi. Īsāko ceļu meklējot, pamīdījos pa vienu otru pļavu, kas noteikti bija privātīpašums, bet neviens uz mani nekliedza. Vien dunduri draudzīgā bariņā ar odiem atkal man mina uz papēžiem. Pretodu izpūšamais līdzeklis, protams, bija palicis mājās. Pat pamēģināju skriet no viņiem prom, diemžēl bez īpašām sekmēm. Kā vēlāk ceļa biedrene apgaismoja, dunduri atpaliek vien pie ātruma ~20 km/h. Vēlāk kartē noskaidroju, ka šis ceļojums uz Staldzeni un atpakaļ ir bijis apmēram 4.5 km garš.

Tālākajā ceļā novērojām dažādus lokālās, lidojošās faunas pārstāvjus. Bija daudz dažādu sugu kaiju, to skaitā melnspārnu kaijas, par kurām mums bija īpašs prieks, jo Rīgā tās redzam ļoti reti.

Pa ceļam šad un tad nācās šķērsot dažāda platuma urgas. Tā kā visu laiku kartē un GPS neskatījāmies, to nosaukumi mums bieži vien palika neskaidri.

Drīz vien sākās viegls lietutiņš. Tā kā mums nebija skaidrs, vai tas nepārtaps par ko spēcīgāku un nevēlējāmies kļūt krietni mitrāki, meklējām somās lietusmēteļus. Šajā brīdī mans vaigs krietni satumšojās, jo sapratu, ka vienīgās līdzi paņemtās manai ķermeņa augšdaļai paredzētās drēbes ir divi T-krekli. Jaku nelaimīgā kārtā no rīta biju aizmirsis pie gultas… Turpmākajā ceļojuma gaitā vēsākos brīžos nācās izlīdzēties ar pār pleciem pārmestu guļammaisu, vienīgi ātri mēdza kļūt par karstu.

Starp Ovišragu un Ovišiem nolēmām apstāties un uzsliet telti. Kopīgi bijām pievarējuši 23 km, neskaitot līkumiņu līdz Staldzenei.

Agri no rīta laiks nebija sevišķi silts un ar T-kreklu vien šķita par plānu. Mazliet ieturējušies, savācām mantas un soļojām tālāk. Pa laikam sastapām tādu interesantu putnu kā Sāmsalas pīle.

Nosoļojuši krietnu gabalu, nonācām pie Lūžupes. Kartē tā izskatījās biedējoši plata. Kad nonācām pie tās, devos pa labi meklēt iespēju tikt pāri sausām kājām, kamēr biedrene devās pa kreisi, cerot, ka pie jūras nebūs pārāk dziļš. Draudzene pāri tika daudz ātrāk nekā es, toties manas kājas palika sausas.

Kad ieraudzījām Miķeļtorni, devāmies iekšā Pizes virzienā. Tur atradās geocache un bija jau arī vērts tuvāk apskatīt pašu bāku.

Aizgājām līdz kapiem, kur labu brīdi veltījām geocache meklēšanai. Tā kā precīzu koordinātu nebija, apstaigājām kapus pa perimetru, aplūkojot katru šaubīgo vietiņu un regulāri atgaiņājot odu mākoņus. Diezgan drīz mums tas apnika un devāmies laukā no brikšņiem uz ceļmalu. Pārskatot kājas un drēbes bez neskaitāmajiem odu kodieniem un nātru dzēlieniem atradām arī četrus nelielus asinsūcējkukainīšus. Noslaktējām arī tos un devāmies pa lauku ceļu uz priekšu.

Jau pēc pārsimts metriem mani sabiedēja draudzenes kliedziens. Paskatījies uz priekšu, sapratu, ka tas veltīts soļa attālumā guļošajam rāpulim.

Domāju, čūska no mums nobīsies un rāpos tālāk savās gaitās, bet nekā. Lai arī nostājos tai cieši aiz muguras, tiku vien apskatīts un klusi apšņākts. Tā arī atstājām zalkti guļam ceļa vidū un devāmies tālāk.

Pa ceļam atradām arī vienu otru melleni un zemeni, par kurām biju visai priecīgs. Vēl patiess atvieglojums bija atkal nonākt pie jūras, atstājot aiz muguras odu un dunduru eskortu.

Nakti pārlaist sākotnēji bija plānots pie Dižkalna, tomēr nolēmām paiet vēl kādu gabaliņu tālāk. Zinājām, ka mūs priekšā gaida paplatā Irbes upe, kurai pārbrist diez vai būtu iespējams. No ceļā sastapta zvejnieka uzzinājām, ka netālu tai pāri ved trosu tilts, kurš gan nebija iezīmēts kartē. Arī draudzene, gatavojoties pārgājienam, bija par tādu lasījusi. Vienīgi nezinājām, kur precīzi tas ir. Tad nu atkal devāmies odu apsēstajos piekrastes mežos, domādami, ka pa ceļam tiltu droši vien ieraudzīsim. Gribējām arī sameklēt tuvumā esošu geocache, tomēr atkal bez precīzām koordinātām negribējām, odu nomocītiem, rakāties pa pārdesmit gadus vecām ēku drupām.

Drīz nonācām krustcelēs, kurās nācās izšķirties, vai dosimies šķērsot Irbi pa netālo šosejas tiltu, vai tomēr meklēsim trošu tiltu. Lai būtu interesantāk, izlēmām par labu otrajam variantam. Tā mēs atkal mūžam nenogurstošo insektu pavadībā devāmies pa ceļu paralēli Irbes upei, kura redzama tomēr nebija. Jo tālāk gājām, jo vairāk šķita, ka esam paspērušies tiltam garām. Tā arī bija, jo pēc krietna brīža nonācām pie jūras. Nācās vien iekārtoties naktsmītnei, lai nākošajā dienā dotos atpakaļ meklēt trošu tiltu.

Lai arī bijām visai paguruši, tomēr man ļoti gribējās redzēt Irbes upi. Tādēļ, vākdams malku ugunskuram, uzrāpos netālu esošajā un sen pamestajā novērošanas tornītī.

Izbrīnījos, jo ievēroju, ka mūsu pusē Irbei manāmi daži cilvēki. Ieraudzīju arī laivu šķērsojam upi.

Vispirms pabrīdināju ceļa biedreni, lai pārlieku neaizraujas ar iekārtošanos. Tad paņēmu karti un devos pie tālumā pamanītajiem cilvēkiem. Sasveicinājos ar puišiem un pajautāju, vai viņi nezina, kur ir tilts pāri Irbei. Man par lielu pārsteigumu, viņi angliski atbildēja, ka ir no Slovākijas un latviešu valodu nesaprot. Atkārtoju savu jautājumu angliski un uzzināju, ka tilts ir kādus 5 kilometrus atpakaļ. Dziļi nopūtos un teicu, ka esam ar draudzeni nogājuši šodien kādus 20 kilometrus un pavisam negribas doties atpakaļ. Varbūt viņi mūs varētu pārvest ar laivu pāri upei? Puiši priecīgi piekrita un es mudīgi devos pie draudzenes pēc mantām.

Puisis vārdā Martins mūs pabrīdināja, ka laiva var šķist nestabila, bet lai neuztraucamies. Un lodka tik tiešām nešķita stabila :).

Otrā krastā pamanījām diezgan daudzus cilvēkus, kuri bija sagatavojuši naktsmītnes. Martins pastāstīja, ka viņi visi ir draugi un šad tad kopīgi brauc ar laivām. Pateicām paldies un devāmies tālāk, lai drīz vien jau iekoptā vietā gatavotos nakšņošanai. Šajā dienā bija pievarēti ~32 km. Sakūrām ugunskuru un pie tā mēģināju izdomāt, kā atvērt konservētu pupiņu bundžu bez konservu attaisāmā. Tas, izrādās, bija iespējams ar pastkastītes atslēgas un paprāva akmens palīdzību.

Trešajā dienā bija plānots apmeklēt Mazirbes veikalu. Tas arī bija nepieciešams, jo dzeramā ūdens un pārtikas krājumi bija jau gandrīz izsīkuši. Vispār bija vieglas grūtības noteikt, vai pārtika vēl ir droši lietojama uzturā, bet dzīvi palikām un arī uz krūmiem nenācās skriet pārāk bieži…

Kādā atpūtas brīdī ievēroju, ka kājā iekodies viens no nejaukajiem asinssūcējiem. Nekavējoties izrāvu to laukā un aizraidīju uz asiņu aizjūru. Kad biju jau mājās, paskatījos potēšanas pasē, ka vakcīna pret ērču encefalītu bija jāatjauno jau šī gada janvārī…

Iznākuši no veikala, apsēdāmies uz soliņa un laimīgi notiesājām katrs pa saldējumam. Tālāk devāmies uz laivu kapsētu, kur atradām arī geocache.

Nākošais geocache atradās netālu esošajā novērošanas tornī. Diez cik stabils tas neizskatījās, tomēr draudzene rāpās tajā augšā. Kešu gan tā arī neatradām. Un man jau nu nemaz negribējās līst nestabilā veidojuma virsotnē, lai tur pastaigātos pa senseno, caurumoto dēļu grīdu. Tā vietā atradu, kur netālu bezdelīgas ierīkojušas ligzdu. Protams, viņas par atklājuma faktu nebija sajūsmā un cītīgi dzina mani prom.

Devāmies tālāk. Lai arī nākamajā bildē šķiet, ka tas ir vienkāršs traktors ar vienkāršu laivu, tā nebūt nav!

Naktsmītnei gatavojāmies mazliet aiz Vecročupes. Pieveikti bija 27 kilometri. Bija visai vējains un auksts. Ugunskuru iekurt izdevās vien pēc daudziem mēģinājumiem un krietnas vārdu pārmaiņas ekskursijas dalībnieku vidū.

Ja labi paskatījās uz jūru, reizēm varēja redzēt tādus kā tornīšus, kas neizskatījās pēc kuģiem. Neesam jūrniecības eksperti, tomēr laikam jau Sāmsala no tās vietas bija saskatāma..?

Bija novērojams arī šāds kustīgs objekts.

Naktī šoreiz bija īpaši auksti, vienīgi varējām sevi mierināt, ka pēc 24 stundām jau gulēsim īstā gultā ar mīkstiem spilveniem… Vēl no rīta apmēram 5:40 mūs uzmodināja garām braucošu automašīnu vai traktoru rūkoņa. Kas tiem cilvēkiem pludmalē tādā rīta agrumā meklējams?

Pēdējai dienai bija palikuši kādi 7 kilometri. Tomēr, lai paspētu uz autobusu pa dienu, īpaši kavēties nebija ieteicams.

Atvēruši no rīta telti, pamanījām garām lidojam ļoti lielu, brūnu putnu. Vēlāk izspriedām, ka tas, visticamāk, bijis jūras ērglis.

Drīz vien nonācām Kolkas ragā.

Vecās bākas drupās esot noslēpts geocache, kuru tā arī nepamanījām. Tomēr ilgi par to neskumām, jo devāmies pa taku mežā un lasījām vēderā mellenes, šoreiz bez milzīga odu mākoņa mugurā. Paskatoties uz jūru, neredzējām tikpat kā nevienu vilnīti, kamēr otrā Kolkas raga pusē ūdens masa diez cik mīlīgi neizskatījās.

Atlika vairs tikai aiziet līdz autobusa pieturai, vēlreiz iegriezties veikalā un sagaidīt autobusu. Tas gan bija ļoti pilns un sevišķi karsts. Faktiski ar to dienu arī Latvijā sākās milzīgais karstums, kurš nav rimies līdz pat šai dienai. Būtu mēs ātrāk to zinājuši, droši vien dotos ceļojumā mazliet vēlāk. Bet, ej nu tici tiem laika pareģiem!

Visbeidzot variet arī aplūkot, kas par to visu sakāms manai ceļa biedrenei.

3 thoughts on “Ventspils – Kolka

    1. Kaut ko tādu mums teica arī sastaptais zvejnieks. Bet ar divām stiepjamām mugursomām tādā ne sevišķi siltā vakarā diez ko negribējās to pārbaudīt…

  1. Lieliski raksti par pārgājieniem!

    Mēs pagājušogad 7 meiteņu kompānija veicām maršrutu Mazirbe-Ventspils un nezinājām kā nu būs pie Irbes upes, beigās sadaloties divās grupiņās izmēģinājām divus pāri tikšans veidus. Viena daļa gāja ar augstu paceltām mugursomām virs galvas pa jūru pāri. Mēs savukārt atradām divus brangus puišus, un par ābolu un banānu sarunājām, ka tie pārpeldēs pāri upei ar mūsu mugursomām virs ūdens, savukārt mēs pašas tukšām rokām, peldkostīmos pārpeldējām (dziļākajā vietā ūdens man bija līdz zodam). Bet mums paveicās ar salīdzinoši zemu ūdens līmeni, dēļ liela karstuma, un ar lielsikiem puišiem, kas piekrita palīdzēt! 🙂

Ir ko piebilst?