Uz Poliju. Varšava un atceļš

Sestā diena. Uz Varšavu.

Lai bērni labāk izturētu garo braucienu uz Varšavu, pirms tam aizbraucām uz Gdaņskas pludmali. Tur nebija nemaz viegli atrast arī maksas stāvvietu. Daudzi vietējie bija novietojuši savus automobiļus zaļajā zonā, bet tomēr samaksājuši par stāvēšanu. Neatceros vairs, cik par stundu bija jāmaksā, bet bija līdzīgi Rīgas cenām.

Pie Baltijas jūras

Pēc apmēram divām stundām devāmies ceļā. Sevišķu piedzīvojumu mums nebija. Kad bākā vairs nebija daudz degvielas, benzīntanks veiksmīgi atradās. Dzīvesbiedrenei nācās izturēt morālo presingu, kad četras poļu sievietes dauzījās pie bērnu/sieviešu tualetes durvīm, kur tajā brīdī tika tīrīta šmuce pamperā.

Pusdienās pasūtīju turku zirņu plācenīšus, atnesa trīs un tos pašus ar biezpiena čupiņām virsū. Blakus pusdienvietai bērni varēja dot zāli kazām, paskatīties uz ēzeli, poniju un pāris zosīm. Paši novērojām kraukli un sarkano kliju. Klijas agrāk vispār nebiju redzējis, pirmajā acu uzmetienā šķelto asti neredzēju un domāju, ka klijāns. Labi, ka sieva bija vērīgāka un fotoaparāts tobrīd bija rokās.

Klija. Dabasdatos atzina par sarkano, es tā arī īsti neesmu sapratis, kā šo viennozīmīgi atšķirt no melnās.

Viesnīca Varšavā mums bija ar auto stāvvietu zem ēkas, bet nevarējām saprast, kā no stāvvietas tikt uz numuriņu un vai tas vispār ir iespējams. Pie tam vēl nejauši atstājām numuriņa atslēgas automobilī, paši izgājām no stāvvietas un netikām atpakaļ. Kad tikām pie atslēgām, nevarējām atrast, kur vispār tam numuriņam jāatrodas un kā tur tikt. Vēlāk jau viss izrādījās vienkārši.

Plānojām palikt uz divām naktīm, bet mums teica, ka otrā nakts būšot dārgāka, kādi pieci seši simti par nakti. Nogurumā neattapāmies, ka darbiniece runā par zlotiem, nevis eiro, tāpēc pašausminājāmies un no otrās nakts atteicāmies. Mums pastāstīja, ka tik dārgi tāpēc, ka Varšavā esot pink. Pink? Jā, pink. Kas tas tāds? Minēju, vai tas ir kāds mūzikas festivāls? Jā, jā, tā esot. Tikai nevis festivāls, bet mūziķe Pink. Nudien biju pārsteigts. Neko par Pink nebiju dzirdējis pēdējos 15-16 gadus un man šķita, ka viņa jau ir sen kā pensionējusies.

Kādu stundiņu jau bijām viesnīcā pavadījuši, līdz mani pārsteidza skaļš sievas izsauciens. Ko tieši viņa sauca, neatceros, bet iemesls bija kādus divarpus vai trīs centimetrus garš kukainītis (neskaitot antenas).

Lielus mūdžus dauzīt man riebjas jau kopš bērnības. Nest uz recepciju pārāk tālu. Slīcināt podā negribējās, ja nu atgriežas. Tā nu izmetu šamo pa logu.

Septītā diena. Varšava un atceļš.

No rīta skaidrāku galvu pārdomājām mums izteikto viesnīcas piedāvājumu par palikšanu uz vēl vienu nakti un nolēmām, ka varētu piekrist. Tikai viena nelaime – mums jāizrakstās un jāatdod atslēga restorānā līdz 12iem, bet recepcija atvērta tikai no 12iem. Nīkt tik ilgi viesnīcā netaisījāmies. Sakravājām mantas un atstājām auto bezmaksas stāvvietā netālu no viesnīcas, lai uz centru dotos ar tramvaju.

Varšavā ir salīdzinoši daudz debesskrāpju (vairāk nekā jebkurā citā ES pilsētā), bet pamaz vecākas apbūves. Kad otrajā pasaules karā nacistu okupācijas gals bijis jau nojaušams, vietējie poļi sacēlušies. Tas tāpēc, lai varu pilsētā pārņemtu viņi, nevis krievu okupanti. Hitlers par šo dumpi bijis tik saniknots, ka pavēlējis “Ziemeļu Parīzi” noslaucīt no zemes virsas. Vairāk nekā 85% ēku bijis drupās.

Iespējams, pazīstamākā Varšavas ēka – Kultūras un zinātņu pils. Vismaz daļa varšaviešu par to nav laimīgi, jo tā celta Staļina laikā pēc līdzības ar 7 tādām pašām ēkām Maskavā. Tautā šo dēvē (vai ir dēvējuši) arī par Staļina locekli. Esot savā laikā domājuši arī par ēkas nojaukšanu. Tagad faktiski tā ir Varšavas seja.

Tramvajā mūsu jaunākais pamanījās aizmigt, bet viņa miegs nebija ilgs. Netālu no Kultūras un zinātņu pils skaļi muzicēja kādi cilvēki. Saklausījām vārdus “aleluja” un “jesus” un jauneklis bija augšā. Kad man pašam nebija bērnu, nekādi nespēju saprast, kāpēc bērnu miegs vecākiem šķiet tik svarīgs. Jo, ja jau viņam nāk miegs, tad jau viņš gulēs. Tolaik es nezināju, ka bērns, kuram nāk miegs, kļūst sasodīti nedisciplinēts, pats netiek ar sevi galā, brēc par mazāko nieku un nesaprot, ka vienkārši jāaizver sava mute un acis. Īsi sakot, grūti ar tādiem. Piemēram, šoreiz kristīgās mūzikas augļus izbaudījām, kad sieva ar meitu devās saldējuma pauzē un jauneklis par varītēm centās saldējumā iebāzt pirkstus. Tas varbūt arī nav nekas īpašs, bet sevišķi saasināta reakcija uz aizliegumu gan nav nekas patīkams. Vizināju mazo brēcēju ratos tā patālāk no pārējiem ģimenes locekļiem. Meita arī pamanījās nobrēkties, jo, lūk, saldējums pilot uz pirkstiem un tas vispār neesot īstais saldējums. Īstais saldējums ir Karlsons, bet kur tad Polijā tādu ņemt?

Ielūkojāmies paprāvā drēbju veikalā, kuru mums Latvijā īpaši rekomendēja bērnu apavu dēļ. Atklāti sakot, zemē nomestas 40 minūtes, jo īsti piemērotu apavu nebija, cenas tikai mazliet zemākas nekā Latvijā, toties pamatīgas rindas pie kasēm. Tur varbūt būtu vērts doties ar pamatīgu iepirkumu sarakstu kādu 200 eiro vērtībā, bet ne ieskriet tā, starp citu, jo laiks ceļojumā ir dārgs.

No viesnīcas saņēmām ziņu, ka mēs varot palikt viesnīcā par tik un tik naudiņām. Sieva apjautājās, vai tajā pašā numurā. Pēc kāda laika sekoja atbilde, ka nē, ka piedāvājums vairs nav spēkā, bet lai reģistrējas caur booking.com.

Vārdu sakot, pieņēmām lēmumu tajā pašā vakarā braukt mājās uz Rīgu. Ne jau tikai viesnīcas dēļ. Principā bijām plānojuši Varšavai vienu dienu un tikai laika gaitā pieļāvām iespēju, ka varētu palikt arī ilgāk, piemēram, aiziet uz zooloģisko dārzu. Tomēr bērni šķita apguruši un mums pašiem arī jau kārojās kāda brīvdiena no brīvdienām.

Te vakarā esot interesants gaismas šovs. Nespējām sagaidīt, bet arī dienā ir skaisti.

Mazliet vēl pastaigājām pa centru, sameklējām rotaļu laukumu. Pa ceļam nepazīstams poļu puisis piedāvāja dēlam ābolu un pēc brīža viņa draugi jau pasniedza veselu (audekla) maisiņu ar āboliem. Negaidīti un, jāatzīst, patīkami.

Atlikušos zlotus devāmies iztērēt pārtikas veikalā, kas atradās tirdzniecības centrā Arkadia. Cik pa to pastaigājām, patika. “Nav nekāda Akropole“, teica sieva un jāpiekrīt vien bija. Ne tādā ziņā, ka Akropole mums izteikti nepatiktu, bet īpaši uz turieni doties mēs neredzam jēgu.

Starp citu, par izmaksām. Man uz aci šķita, ka visas cenas ir Latvijas līmenī vai mazliet zemākas. Cik tieši kas maksāja, lielu uzmanību nepievērsu. Latvijā mazliet pavirši parēķināju, ka vajadzēs zlotus apmēram 700 eiro vērtībā un tā arī bija. Vēl pārdesmit eiro palika Lietuvas benzīntankos.

Vakarā devāmies uz automobili un braucām prom. Visu ceļu pats biju pie stūres. Mazas pauzītes mums bija divas, lai uzpildītu degvielu. Polijā, jo mazliet trūka degvielas, Lietuvā, jo tur degviela lētāka. Bērni laimīgā kārtā gulēja visu ceļu. Sieva uztrūkās no miega brīdī, kad apdzinu vieglos automobiļus vedošu kravas auto. Viens no augšējiem auto manāmi šūpojās no labās uz kreiso pusi un nudien nebija patīkami braukt tam garām. Sievai pēc tam miegs vairs lāgā nenāca. Man pašam īpašu problēmu nebija, jo uzmundrināja apziņa, ka (Polijā un Lietuvā) braucu krietni ātrāk par 100 km/h. Varbūt vienīgi kādā taisnā posmā bez citiem auto ievēroju, ka braucu tādā kā autopilotā.

Gaismu sagaidījām Lietuvā. Tik ilgi braucot pie stūres, jutu, ka Latvijas teritorijā man piezagusies vienaldzība pret muļķīgiem ceļu satiksmes noteikumiem, pārmērīgiem ātruma ierobežojumiem utml. Tā arī bez īpašiem piedzīvojumiem aizbraucām mājās un ap 6:30 no rīta devos gulēt.

Tas arī par Polijas braucienu viss, paldies par uzmanību!

Ir ko piebilst?