Veģetārisms

Lieta, kas pēdējā laikā mani kaitina aizvien vairāk, ir veģetārisms. Šī modīgā parādība pēdējā laikā kļuvusi aizvien populārāka. Ja pirms gadiem desmit man bija tikai viens paziņa veģetārietis, tad tagad tādus pazīstu jau vismaz astoņus. No vienas puses – kas man par daļu, lai jau cilvēki ēd ko vēlas. Jā, ja viss būtu tik vienkārši…

Labs pacietības pārbaudījums ir uzņemt veģetāriešus ciemos. Visi kā normāli cilvēki ēd desmaizes, šašlikus, hotdogus, bet veģetāriešiem pat rosols jātaisa īpašs. Varbūt kādam arī ir vienalga, bet man kā namatēvam ir nepatīkami redzēt, ka viesis pie manis sēž ar tukšu vēderu, kamēr citi mielojas. Tad tu mēģini uzminēt, ko tad tavs viesis veģetārietis ēd un ko ne. Viens neēd zivis, otrs neēd olas, trešais nebrūķē krējumu. Bet visi ir veģetārieši. Jā, viņi iedalās vēl daudzās apakškategorijās, tur ovolaktoveģetārieši, vegāni utt. bet visus tos nosaukumus nav nekādas patikas mācīties no galvas. Turklāt veģetārisms, kā esmu novērojis, mēdz būt mainīga un pārejoša parādība. Te viņš olas ēd, te vairs neēd, toties ēd zivis. Pēc pusgada, skat, jau patērē uzturā gaļiņu, tikai liesu. Nav liesa gaļiņa, nu, labi, ēdīs, kas ir. Un tā pamazām vien nereti kļūst atkal par gaļēdājiem. Kā to var uztvert nopietni un kāpēc tādiem untumiem būtu jāizdabā?

Tāpat nav nekāds noslēpums, ka veģetāriešiem mēdz būt problēmas ar dzelzs līmeni asinīs, B12 vitamīnu un, iespējams, arī citām asins komponentēm. Asins analīžu rezultāti ir objektīvs rādītājs rādītājs, ka cilvēkam gaļa organismā ir nepieciešama. Tomēr nē, viens otrs veģetārietis turpina savu mazohistisko diētu, kompensējot zaudētās vielas ar ķīmiskiem preperātiem. Jā, cilvēku organismi ir dažādi un viens veģetārismu spēj izturēt labāk, cits sliktāk. Tomēr vairumam man zināmo veģetāriešu kaut kādas veselības problēmas ir. Līdz ar to atkrīt arguments, ka būt veģetārietim – tas ir veselīgi. Stilīgi un mūsdienīgi, iespējams, bet ne veselīgi.

Bieži tiek piesaukts gaļēdāju uzņemtie tauki un paaugstinātais holesterīna līmenis. Bet vienmēr būs tipi, kas ēd visādus draņķus, sēž pie televizora un nekustas. Šo atsevišķo īpatņu dēļ nav korekti pasludināt gaļas ēšanu par neveselīgu vai kaitīgu. Visi gaļēdāji tādi nav un nekad arī nebūs.

Lielāka praktiska jēga būt veģetārietim ir valstīs, kur visu gadu var iegādāties svaigus augļus un dārzeņus. Pie mums tas diez ko nav iespējams, ja vien par svaigiem neuzskata kuģos gatavinātus banānus un pagrabā apvītušus burkānus.

Vēl viens arguments par labu veģetārismam esot rūpes par dabu. Lūk, lopu radītās gāzes veicinot siltumnīcas efektu. Protams, lops ir lops un gāzes neradīt viņš nevar. Bet uz šo jautājumu vajag paskatīties arī no citas puses. Ziniet, ir tāds Kioto protokols. Tā ir starptautiska vienošanās par ogļskābās gāzes emisijas ierobežošanu. ASV to nav ratificējusi, Kanāda no tā ir atteikusies, tajā nav iekļautas tādas valstis jā Ķīna un Indija. Mūsdienās, kad gandrīz visu ražo Ķīnā un Indijā, ogļskābās gāzes normas uz tām neattiecoties! Runa ir par milzīgiem gāzes daudzumiem, bet nekādi trauksmes zvani netiek zvanīti un par šo problēmu vispār nedzird runājam. No tā var secināt, ka siltumnīcas efekta problēma visticamāk ir pārspīlēta. Un uz tā fona ekoloģiski domājošais veģetārietis atsakās no sava niecīgā gaļas gabaliņa, kura nonākšana uz šķīvja ir radījusi salīdzinoši niecīgu daudzumiņu gāzes.

Visbeidzot gaļu ēst esot slikti, jo tādēļ tiek nogalināti dzīvnieki. Jā, pilnīgi piekrītu, ka nogalināšana nav nekas labs un atbalstāms. Bet tajā pašā laikā paraudzīsimies, kas notiek mums apkārt. Katru dienu dzīvā daba mums apkārt apēd milzīgu daudzumu kukaiņu, zivju, putnu, dzīvnieku. Tas vienkārši ir dabiski. Kāpēc tīģeris drīkst apēst kazu vai vanadziņš aiznest vistiņu, bet cilvēks, redziet, nekādā gadījumā? Ja reiz dzīvnieki, veģetāriešprāt, ir līdzīgi cilvēkiem, tad arī cilvēks ir līdzīgs dzīvniekiem un viņam ir tiesības ēst to pašu, ko ēd viņi. Tieši tik vienkārši. Cilvēks ir pat gājis daudzus soļus uz priekšu, iekārtojot salīdzinoši mierīgus dzīves apstākļus gaļas dzīvniekiem un relatīvi humānas nokaušanas metodes. Salīdzinājumam zivju ērglis vēl dzīvu zivtiņu sāk plēst tieši no galvas. Un visbeidzot augi – ar ko tad tie sliktāki par dzīvniekiem? Zinātnieki ir pierādījuši, ka augi jūt sāpes. Līdz ar to veģetārietis, atsakoties no gaļas, tik un tā nesamazina kopējo dzīvo būtņu ciešanu apjomu uz zemeslodes.

Man grūti saskatīt nopietnu pamatojumu veģetārismam. Tā vairāk ir tāda modes lieta, kas pēdējā laikā kļuvusi populāra. Tās pāriešana visticamāk ir tikai laika jautājums.

Kas man visvairāk riebjas gaļēdājos

Tas ka viņi ēd gaļu? Nē. Tas gan nenozīmē, ka es negribētu, lai visi cilvēki ar laiku atteiktos no dzīvnieku lietošanas uzturā, bet es neticu, ka tas ir iespējams. Vismaz manas dzīves laikā noteikti nē. Turklāt, ja no ēdienkartes izsvītro visus gaļas produktus, diezgan maz kas paliek pāri. Vismaz Latvijā. Un tas varbūt ir pat būtiskākais iemesls, kādēļ veģetāriešu Latvijā ir tik maz. Jo īsti nav alternatīvu. Pārtikas veikaliem, restorāniem, ēdnīcām utml. acīmredzot vienkāršāk ir uzskatīt, ka veģetāriešu Latvijā tikpat kā nav vai ka ar viņiem nav vērts rēķināties. Tas mani varbūt mazlietiņ skumdina, bet neuztrauc.

Man visvairāk riebjas dažu gaļēdāju attieksme, ar kuru jāsastopas apbrīnojami bieži.

Tie veģetārieši taču nav normāli! Un vegāni, tie vispār nav cilvēki! Normāli ir tikai ēst gaļu! Tikai! Jo tas ir dabiski! Viss pārējais ir nenormāli!

Cilvēki ar apmēram šādu attieksmi atrodas praktiski katrā lielākā kompānijā. Un viņi reti kad tur mēli aiz zobiem. Īpaši šīs runas panesas, ja esmu kopā ar draudzeni, kas arī nelieto uzturā dzīvniekus. Arī bijušajā darbā, kur bija kolēģe veģetāriete, nācās dzirdēt naida izvirdumus. Pret mani tieši un mani vienu pašu vēl nekad neviens atklāti nav vērsies. Laikam tādēļ, ka neesmu sieviete. Tas šķiet stulbi, bet cita izskaidrojuma man nudien nav.

Es nevienam neuzmācos ar savu gaļas neēšanu un nebakstu ar pirkstu acī, ka otrs, manuprāt, rīkotos labāk, ja no dzīvnieku lietošanas uzturā atturētos. Bet nez kādēļ vienmēr ir īpatņi no otras puses, kuri savu agresiju nespēj ielikt pieklājības rāmjos. Varbūt tādēļ, ka paši klusībā nojauš, ka īsti jau nav, ko likt veģetāriešiem pretī? Tas, ka ar savu uzvedību viņi paši ir mazliet nenormāli, viņiem prātā nekad neienāk. Paši droši vien visu dzīvi cenšas ierakstīties dažādos rāmjos un standartos un uzskata, ka pareizi ir dzīvot tikai tā kā viņi. Ne citādāk. Tā kā tādi mazi fašisti.

Principā es neredzu problēmas mierīgai sevis kopsadzīvošanai ar gaļēdājiem. Ja tikai nebūtu šo fašistu.

Reizm man pat mazliet bailīgi paliek, iedomājoties, kā būtu, ja es publiski paziņotu, ka esmu gejs, čigāns, čukča vai biseksuālists.

Veģetārisms

Es neēdu gaļu jau gandrīz četrus gadus. Ikdienā savam veģetārismam galīgi nepievēršu uzmanību. Parasti par to sanāk domāt, ja gadās kopīga ēdienreize ar gaļēdājiem. Vai arī, ja jādodas ēst neierastā vietā. Veģetāriem ēdieniem parasti ir niecīga izvēle.

Gandrīz katrs, kurš uzzina, ka neēdu gaļu, pajautā, kādēļ tā. Ar laiku man šis jautājums ir šausmīgi apnicis, bet kaut kas jau vienmēr jāatbild. Ne vienmēr tas ir vienkārši, jo viens otrs grib tikai pastrīdēties un negrib klausīties. Reizēm rodas iespaids, ka pēc sarunu biedra domām veģetārieši ir kaut kas līdzīgs nacistiem vai sektantiem.

Es sevi uztveru kā dzīvu būtni. Kā cilvēku es sevi uztveru mazāk, jo mani īpaši neinteresē klasificēt savu fizisko ķermeni. Galvenais, ka esmu dzīvs, elpoju, kustos, jūtu. Šajā ziņā es ne ar ko neatšķiros no citām dzīvām būtnēm jeb tiem, kurus ierasts dēvēt par dzīvniekiem. Es viņus uztveru kā sev līdzīgus. Man personīgi netraucē, ka viņi ar mani nerunā latviski. Tas, ko dzīvnieki grib vai jūt, bieži ir ieraugāms tāpat, ja tikai to grib redzēt.

Es negribu, lai mani nogalina. Loģiski es pieņemu, ka arī man līdzīgie – dzīvnieki nevēlas, lai viņus nogalina. Jebkura cūka no naža bēgs, ja vien to spēs izdarīt. Pīles laižas no medniekiem. Un arī muša, ja redzēs, ka gribi viņu nosist, lidos projām. Tātad nogalinot dzīvniekus, cilvēks, maigi izsakoties, nerēķinās ar viņu interesēm.

  • Ja nogalina dzīvnieku, kuru sauc par cilvēku, vainīgo tiesās par slepkavību. To soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
  • Ja nogalina dzīvnieku, kuru nesauc par cilvēku, vainīgais var tikt sodīts par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Latvijā maksimālais sods par to ir 4 gadi cietumsoda vai naudassods līdz 80 minimālajām mēnešalgām ar vai bez mantas konfiskācijas. Konkrēts piemērs – par kaimiņu suņa nospārdīšanu līdz nāvei vainīgais saņēmis 4 mēnešu cietumsodu.
  • Ja nogalina dzīvnieku, kuru nesauc par cilvēku, ar nolūku to apēst, tas ir attaisnojami un par to nekas nedraud.
  • Ja nogalina dzīvnieku, kuru sauc par cilvēku, ar nolūku to apēst, tad vainīgo tiesās par slepkavību pastiprinošos apstākļos. To soda ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no desmit līdz divdesmit gadiem un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem, konfiscējot mantu.

Mēdz teikt, ka dzīvniekiem nesāp tā, kā sāp cilvēkiem. Iespējams, par to grūti strīdēties un mēs to nekad nenoskaidrosim. Tomēr ir skaidrs, ka dzīvniekiem sāp. Ja kāds arī par to nav pārliecināts, tad viņš nevienu dzīvnieku lāgā nav redzējis. Nogalināt sāpīgi vai nesāpīgi tik un tā ir nogalināt.

Vai bez šīs nogalināšanas var iztikt? Ja cilvēks grib tikt pie gaļas, tad droši vien nevar vis. Atliktu gaidīt, kad dzīvnieki nobeigtos paši aiz vecuma vai paši sevi letāli traumētu. Manuprāt, sarežģīti un diez vai visos gadījumos dzīvnieku gaļa pēc tam būtu lietojama uzturā.

Vai bez gaļas cilvēks nevar dzīvot? Mana atbilde ir – var. Pasaulē ir daudz veģetāriešu, kuri ar saviem piemēriem to apliecina. Ir arī dzirdēts, ka atsevišķi cilvēki bez gaļas nespēj dzīvot. Tā kā neesmu ārsts vai uztura speciālists, nevaru par to kompetenti diskutēt, kā arī nezinu, cik daudzi cilvēki ar to saskaras.

Reiz Pols Makartnijs aizrakstīja Dalailamam aicinājumu neēst gaļu, jo viens no pieciem priekšrakstiem budismā ir nenogalināt. Dalailama atbildējis, ka ēst gaļu viņam ieteikuši ārsti. Pols uz to atbildējis, ka tādā gadījumā ārsti kļūdās.

Man pirmajos mēnešos bija grūtības pierast pie pilnīga veģetārisma. Bieži vien nejutos paēdis. Kad sāku uzturā lietot soju, tad arī šī problēma pazuda. Par pašsajūtu nevaru sūdzēties. Vēl pēc kāda laika pieradu tiktāl, ka arī bez sojas varētu pilnībā iztikt.

Es būtu priecīgs, ja visi cilvēki būtu veģetārieši, bet šobrīd tas liekas utopiski. Man personīgi šķiet, ka vairums gaļēdāju lāgā neapjauš, ko viņi ēd, un dara to aiz pieraduma. Gaļa lielveikalā nemaz neatgādina dzīvu sivēnu vai teļu. Varbūt vienīgi atskaitot cūku galvas Centrāltirgū, bet tās arī ēd tikai retais. Uz gaļas izstrādājumu iepakojumiem nekad neesmu ievērojis kāda lopiņa fotogrāfiju. To tur nav, lai tikai cilvēki, nedod Dievs, neaizdomātos par to, ko viņi ēd? Bet būtu taču tikai normāli informēt cilvēkus par to, kas tajā iepakojumā ir fasēts. Piemēram, ruksis #0065342, 14 mēnešus vecs, dzimis un audzis Polijā pie Lodzas, visu mūžu turēts 1.5 * 0.5 m lielā aizgaldā, ikdienā barots ar mākslīgo barību, likvidēts, nositot ar elektrisko strāvu. Plus foto.

Ja kādreiz varbūt, laukos dzīvojot, bija ierobežotas iespējas izvēlēties pārtiku un tiešām bija ļoti grūti iztikt bez gaļas, tad šodien tādi apstākļi ir vairs tikai retajam. Tas, ka gaļu ēduši mūsu senči, nenozīmē, ka mēs bez tās nevaram iztikt. Un tieši tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ es neēdu gaļu. Jo es bez tās varu iztikt.

Nobeigumā es gribu ievietot saiti uz Manfrēda Kibera stāstu Mēmie lūgumi. Tas mani savulaik pamudināja neatlikt veģetārismu uz vēlāku laiku.

Mēmie lūgumi

Stāsts no Manfrēda Kibera grāmatas Dzīvnieku pulkā. Grāmatu var bez maksas lejuplādēt šeit.


Aitas satrauktas spiedās visas vienā barā.

Kāda veca aita stāstīja.

„Mana vecāmāte pati to bija redzējusi,” viņa sacīja, „tas ir kaut kas šausmīgs, kaut kas tā kā teika. Nav zināms, kas tas īsti ir. Viņa jau arī visu nebija redzējusi. Ejot uz ganībām, viņa tur bija garām gājusi. Tie bijuši vārti uz kādu tumšu telpu. Pie tumšās telpas vārtiem bijusi asiņu smaka. Redzams nekas nebijis. Bet iekšpusē viņa dzirdējusi auna brēcienu, šausmīgu brēcienu. Tad viņa trīcot atskrējusi atpakaļ pie pārējiem.” Visi nodrebēja.

“Nekas noteikts nav zināms,” sacīja aita, „bet kaut kam patiesam tur jābūt. Katrā ziņā tas ir briesmīgi.”

„Tava vecāmāte vairs nav dzīva?” jautāja kāds jauns auns. „Es nezinu,” sacīja aita, „tas jau ir krietni sen, kad viņu aizveda.” „Tas esot sākums, pēc tā vairs nekad neatgriežoties,” sacīja daži. Aitu suns rēja vaukšķēdams un dzina baru uz ganību otru malu. Tur stāvēja gans un runājās ar kādu svešu cilvēku, kurš neizskatījās pēc gana. Viņi kaulējās savā starpā. Tad svešais vīrs stingriem soļiem devās barā iekšā un ar zinātāja acīm pārskatīja atsevišķās aitas. Tās nebija gana acis! Tad viņa roka tvēra pēc jaunā auna, kurš pirmīt bija jautājis. Kustonim pārskrēja pār muguru saltas tirpas. Šī roka bija savādāk sajūtama nekā gana roka. Aunam apmeta valgu ap kaklu.

„Šo es ņemšu,” sacīja svešais vīrs un izvilka no kabatas netīru maku ar naudu. Viņš samaksāja. Dzīvība tagad piederēja viņam. Viņš to bija nopircis.

Viņš satvēra valgu stiepa aunu no ganībām prom uz lielceļu. Ganāmpulks izbiedēts neizpratnē noskatījās pakaļ.

Auns pagrieza galvu. Viņš acīm meklēja piederīgos un rotaļu biedrus. Kaut kas viņā sažņaudzās, kaut kas viņā mudināja izrauties un skriet atpakaļ.

“Tas ir sākums, ka tevi aizved,” viņš nodomāja.

Bet viņš nepretojās. Viņš bija nevarīgs. Ko tas būtu līdzējis? “Tam jau nemaz nevajag būt tam šausmīgajam,” viņš sevi mierināja. „Vēl jau ir citas ganības. Varbūt ka mani ved uz tām.”

Tā bija paļāvība, kāda piemīt piejaucētiem dzīvniekiem.

Tagad viņi pagriezās ap stūri. Ganāmpulks vairs nebija saredzams. Ganības nozuda. Tikai no tālienes varēja dzirdēt aitu suņa riešanu un gana stabules skaņas. Vējš tās aiznesa.

Tas bija tāls ceļš. Svešais vīrs gāja ātri. Viņš steidzās.

„Esmu noguris, es gribētu mazliet atpūsties,” lūdzās auns.

Tas bija mēms lūgums.

Viņi gāja tālāk. Bija karsts un putekļains.

„Lūdzu mazliet ūdens,” lūdzās auns.

Tas bija mēms lūgums.

Beidzot viņi nonāca mazā pilsētiņā. Viņi gāja pa šaurām, līkumotām ielām, kurās nebija nekādu ganību. Šī cerība tātad nebija piepildījusies.

Viņi apstājās pie kādiem vārtiem, kuri veda uz tumšu telpu. Riebīgi izgarojumi sitās kustonim pretim. Auns pagrieza galvu un vaimanājot blēja. Viņu atbaidīja izgarojumi un tumšā ieeja.

Viņā modās bailes, zemapziņas izjūta, ārkārtīgas bailes.

„Es gribētu uz mājām,” sacīja auns un uzlūkoja svešo vīru.

Tas bija mēms lūgums.

Mēmos lūgumus nedzird.

Vīri ar veiklu tvērienu apmeta valgu ap dzīvnieka pakaļkājām un vilka to uz priekšu. Virve griezās miesā.

„Jā, jā, es jau nāku,” izbijies sacīja auns. Stīvās nogurušās kājas pasteidzās.

Tie bija tikai daži acumirkļi, bet tie šķita ļoti gari. Tad viņš bija kādā tumšā telpā. Tur smacējoši oda pēc asinīm un atkritumiem – pēc viņam līdzīgo līķiem.

Tos papriekšu novākt netur par vajadzīgu. Jo tie jau ir tikai lopi -kaujamie lopi.

Tad aunu sagrāba nevarīgas stindzinātājas šausmas. Šausmas, kuras lika aizmirst visus mēmos lūgumus pirms tam. Palika vienīgi šausmas. Viss auna ķermenis trīcēja.

„Tagad nāks tas šausmīgais, kaut kas tā kā teikās,” viņš nodomāja.

Un tas nāca.

Pasaule ir pilna mēmiem lūgumiem, kurus nedzird. Tie ir cilvēki, kas tos neuzklausa. Šos mēmos lūgumus saskaitīt liekas neiespējami. Tik daudz to ir. Bet visi tie top skaitīti. Visus tos ieraksta dzīves grāmatā.

Lielas un jautājošas noraugās Gautama Budas acis uz Eiropas kultūru.

http://gramataselektroniski.wordpress.com/2010/09/11/dzivnieku-pulka-manfreds-kibers/