JRT – Pakļaušanās

Izrādi “Pakļaušanās” rāda tikai no šīs sezonas un nemaz tik daudz izrāžu vēl nav bijis. Tāpēc biju diezgan pārsteigts, kad vienu pēc otras redzēju īsas atsauksmes no sev zināmiem cilvēkiem, kuri citkārt uz teātri nemaz tā neskrien un kuru politiskā pārliecība bija “Latvijai jāuzņem bēgļus”. Viņu atsauksmes bija sliktas. Izrāde esot bezgaumīga un garlaicīga. Viena jaunkundze ilgāk par pirmo cēlienu nemaz nav varējusi izturēt. Un tā tālāk. Persona, kuras politiskā pārliecība bēgļu jautājumā man nav zināma, izteicās atzinīgi – efektīvi tiekot nolikti pie vietas iedomīgie intelektuāļi.

Centos no tā visa neiespaidoties un mierīgi gaidīju pienākam izrādi. Mišela Velbeka romānu lasījis neesmu, bet sižetu tāpat var izteikt vienā teikumā. Kā Francija kļūst par musulmaņu valsti.

Nevaru noliegt, ka no sākuma bija mazliet garlaicīgi. Tomēr, jo tālāk izrāde attīstījās, jo interesantāka tā palika. Trešais cēliens jau bija ļoti intriģējošs. Katrā ziņā pirmais cēliens bija nepieciešams trešā cēliena sagatavošanai, jo bez tā būtu grūtāk saprast galveno varoni un vidi, kādā viņš dzīvo.

Par bezgaumību nevaru piekrist. Esmu lasījis vairākus Velbeka darbus un tie ir savā ziņā ļoti līdzīgi. Visos ir daudz naturālisma, utilitāra seksa un dominē tāda kā neglīta pieeja dzīvei. Tomēr tas viss tiek attēlots zināmā mērā inteliģenti un gaumīgi.

Ar izrādi ir līdzīgi. Velbeka darbā ir daudz vietu, kurās dominē neglītais. Izrādē bez tā nevar iztikt, jo tad tas vairs nebūtu Velbeks. Tomēr pat Velbeka utilitārais sekss tiek attēlots estētiski un skaisti. Aktieru meistardarbi izrādi padara vēl pievilcīgāku. Esmu drošs, ka izrāde Velbeka darbu padara skaistāku.

Par izrādes vēstījumu. Pamatlietas nepārsteidza. Man nav nekāds jaunums, ka rietumu civilizācija ir tik ļoti aizrāvusies ar liberālo egocentrismu, ka nespēj vairs ne atražot sevi, ne lāgā pretnostāties kolektīvām kultūrām. Ka kreisie liberāļi, paši to nemanīdami, dzīvo uz citu nodokļu maksātāju rēķina un uzskata, ka būtu pareizi, ja pilnīgi visi darītu tāpat kā viņi. Ka šī sistēma nav ilgtspējīga. Ka liberālie egocentriķi vienkārši neizturēs konkurenci ar kolektīvas kultūras aizstāvjiem un strauji vai pakāpeniski būs spiesti zaudēt varu. Ka process ir aizgājis jau tik tālu, ka par “norieta sākumu” vairs nemaz nevar runāt.

Drīzāk pārsteidza detaļas. Jāatzīst, ka izrādes islams ir ļoti cilvēcīgs. Galveno varoni tam cenšas piesaistīt ar labsirdību un bez jelkādas sankciju ēnas. Vārdi “Muhameds” un “Allāhs” izrādes gaitā, šķiet, atskanēja tikai vienreiz. Tas ir diezgan jocīgi. Neesmu nekāds islama speciālists, bet, kā esmu nopratis no Lato Lapsas grāmatas, Muhameds islamā ir ļoti, ļoti, ļoti svarīgs. Pats Dievs, protams, viņš nav, bet savā nozīmībā nemaz tik tālu neatpaliek. Izrādē Muhameds ir nemanāms, ko islama ekspansijas gadījumā būtu grūti iedomāties.

Vēl man neliekas ticami, ka islamizācija varētu norisināties tik strauji. Francijā ir iecienīti (vardarbīgi) protesti, tādēļ tur ir sevišķi grūti uztiept kādai sabiedrības daļai nepatīkamas normas. Vācijā vai Latvijā tas droši vien būtu vienkāršāk.

Nianse, par kuru daudz domāju – vai tiešām arābi būtu ar mieru investēt naudu rietumu universitātēs, lai tās islamizētu? Politiski tas būtu tālredzīgs solis, bet no otras puses islamticīgie diez ko neaizraujas ar “pasaules glābšanas” idejām. Musulmaņu valstis ļoti kusli uzņem Sīrijas bēgļus, ja vispār to dara. Par eritrejiešiem nav vērts nemaz runāt. Vai musulmaņi drīzumā atrisinās domstarpības šiītu un sunnītu starpā? Nē, nekas par to neliecina, drīzāk otrādi. Vai musulmaņi kā kopums ir gana varens spēks, lai pakļautu Eiropu? Visticamāk nē, jo viņi nav diez ko vienoti. Tomēr daļai musulmaņu tas varētu izdoties.

Kamēr varas turētāji Eiropā neatkāpsies no savas iedomīgās pārliecības, ka kreisais liberālisms ir vienīgā pareizā ideoloģija visā pasaulē, tikmēr nekas labs nebūs gaidāms. Šāda pieejas nepareizība izriet no spirālveida dinamikas teorijas. Musulmaņu Eiropa ir tikai viens no iespējamajiem risinājumiem.

Grāmata – Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Kad uzzināju, ka iznākušas divas Alvja Hermaņa grāmatas, drīz vien ieplānoju grāmatnīcas apmeklējumu. Lielo bilžu grāmatu pašķirstīju grāmatnīcā. Skaista, bet ilgāk par dažām stundām ar to nebūtu ko iesākt. Tajā esošās Naumaņa recenzijas par sevi interesējošajām izrādēm esmu jau lasījis. Savukārt Hermaņa izrāžu raksturojumi ir tik īsi, ka tos var bez pūlēm izlasīt arī grāmatnīcā. “Dienasgrāmatā” ir daudz vairāk ko lasīt, tāpēc iegādājos to.

“Dienasgrāmata” ir rakstīta lasīšanai citiem cilvēkiem. Tā nav emocionāli nestabila pusaudža dienasgrāmata, bet pieauguša vīrieša regulāras piezīmes par interesantāko savā ikdienā, pievienojot savas atmiņas un pārdomas. Grāmatas galvenā tēma ir teātra un operas režija. Par citām lietām autors raksta mazāk. Alvis Hermanis nevairās no politiskām pārdomām, bet to nav daudz. Viņš nedaudz raksta arī par savu ģimeni, bet, sargājot tās privātumu. Ir arī anekdotiski gadījumi – gan nostāsti, gan no paša dzīves.

Grāmatu var mierīgi izlasīt vienā dienā, bet es to nemaz nemēģināju darīt. Tas būtu kā ātri izdzert pudeli laba vīna. Daudzās vietās gribas apstāties un padomāt par rakstīto. Tajā pašā laikā ļoti gribas izlasīt arī nākošo lappusīti, pēc tās vēl nākošo un tā tālāk.

Citējot grāmatas autoru, režisoram galvenā ir gaume. Šī grāmata ir gaumīgi uzrakstīta. Autora stils saglabājas vienots no sākuma līdz beigām. Literātiem – iesācējiem tas parasti nav novērojams, īpaši tik brīva formāta darbā. Tajā pašā laikā grāmata noteikti nav daiļliteratūra. Mēneša pārtraukums dienasgrāmatas ierakstu hronoloģijā un autora šaubas par šo projektu piederas pie kopējā grāmatas stila. Vienubrīd autors sev pārmet paštīksmināšanos. Es kā lasītājs to neievēroju, bet pēc šīs atklāsmes šķita, ka autors kļuvis vēl piesardzīgāks. Par to mazliet žēl, bet pārāk viengabalaina grāmata man šķistu aizdomīga.

Par citiem cilvēkiem Hermanis raksta labu vai neko. Ja uzrakstīts kas nejauks, tad tā, lai konkrētais cilvēks nav identificējams.

Nebiju agrāk iedomājies par milzīgo darba apjomu, kāds režisoram ir jāveic. Ļoti svarīgi ir izveidot izrādi pareizajā brīdī. Savukārt tas prasa lielisku šodienas procesu izpratni un spēju mazliet paredzēt nākotni. Ja, piemēram, šodien aktuāli ir bēgļi, tad izrādi par tiem veidot varbūt ir jau par vēlu. Jo izrādes sagatavošana ilgst pusotru gadu.

Līdzīgi Hermaņa izrādēm, grāmata ir vieglītēm skumja. To tādu veido autora skatījums uz apkārtējo realitāti, uz dzīvi. Citējot autoru, katra cilvēka dzīves stāsts ir skumjš. Tas nav pesimisms, tā ir reālās situācijas apzināšanās un nevairīšanās no bēdīgām patiesībām. Tādām kā sava personīgā vecuma tuvošanās, Eiropas novecošana un nespēja atražot sevi vai skaistās izrādes, kuru vairs nav un nekad nebūs.

Grāmata, protams, beidzās pārāk ātri. Bet tā tam arī jābūt. Alvis Hermanis intensīvi strādā, rūpējas par savu lielo ģimeni un ir apbrīnojami, ka šī grāmata vispār tapusi. Par to viņam liels paldies.

Ja teātris un / vai opera potenciālo lasītāju diez ko neinteresē, tad lasīt nez vai būs vērts. Ar Hermaņa politiskajiem uzskatiem var labi iepazīties arī internetā atrodamās intervijās.

Mans subjektīvais baudījums ir 10/10.

Cerību ezers JRT

Cerību ezers ir viena no sezonas dārgākajām izrādēm. Neskatoties uz to, biļetes tiek pirktas cītīgi. Ažiotāža sacelta liela, atsauksmes – no ļoti aizkustinoši līdz elpu aizgrābjoši. Turklāt tā ir saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde. Kā lai tādu neapmeklē?

 

Cerību ezera galvenās tēmas ir izrādes galvenā varoņa Vladislava attiecības ar māti Nadeždu, krievvalodīgie Latvijā un vientulība. Šad un tad izrādē ieskanas latviešu valoda. Krievu valoda tiek titrēta. Varu kļūdīties, bet man šķiet, ka no pirmo rindu vidus titrus salasīt būs ļoti grūti.

Visi izrādes tēli ir mazliet kariķēti, varbūt galvenā varoņa māte mazāk, bet viņas attēlojums ir visai nežēlīgs pats par sevi. Interesanti, ka Nadežda ir vienīgā no varoņiem, kas nevēršas pie skatītājiem tieši. Viņas tēls šķiet visrūpīgāk noslīpētais visā izrādē un Nadežda pat šķiet zināmā mērā simpātiska.

 

Kādas tad vispār var būt 37 gadus veca raksturā gana sarežģīta vīrieša attiecības ar māti, ar kuru joprojām tiek dzīvots kopā? Ne jau tās vienkāršākās.

Reiz mans draugs izteicās ļoti skarbi par Garo dzīvi, viņš tajā neesot redzējis neko jaunu. Toreiz par to pabrīnījos un pat sāku strīdēties. Tomēr ar Cerību ezeru, īpaši ar mātes un dēla attiecībām man sanācis mazliet līdzīgi. Tikai es neteiktu, ka man nepatika, bet gan attēlotais šķita ārkārtīgi labi zināms un nemaz nelikās smieklīgi. Vien nianses atšķirīgas.

Citi recenzenti par Vlada un mātes attiecībām gan šķiet varen pārsteigti, pat šokēti, piemēram, Silvija Radzobe.

 

Mēs uzzinām vairāku krievvalodīgo īsus dzīves stāstus un pāris gadījumos varam arī ieskatīties viņu politiskajos uzskatos. Izrādes galvenais varonis ar pārsteidzošu asumu vēršas pret “krieviskajiem” jeb kremliskajiem uzskatiem par 9. maiju un Krimas okupāciju. Domāju, ka, ja līdzīgu izrādi veidotu latviešu režisors, politiskie jautājumi tiktu aplūkoti ar lielāku pietāti.

Izrādes krievvalodīgie, izņemot Vladislavu, ir cilvēki, kuru vērtību sistēma nav elastīga. Viņiem dzīvē viss jau ir skaidrs. Latvijā viņi nonākuši dažādu iemeslu dēļ. Ne visi ir krievi. Nojaušams, ka katram ir savs individuālais kreņķis, kura dēļ viņš nespēj integrēties latviskajā sabiedrībā, bet tas ne vienmēr tiek atklāts. Man kā skatītājam trūka iespējas saprast katru attēloto indivīdu – kādēļ viņa uzskati ir tieši tādi un kur slēpjas viņa galvenā sāpe. Kultūras dienas intervijā ar režisoru Nastavševu lasīju, ka norisinās darbs pie izrādes turpinājuma. Varbūt arī pašam režisoram šķiet, ka tēma nav atklāta pilnībā un ir vēl ko piebilst.

 

Izrāde ir arī par vientulību. Mēs redzam, kā tas ir – būt savējo vidū, ar kuriem kopīga ir vienīgi pagātne. Kopīgu nākotni Vladam ar izrādes krievvalodīgajiem grūti iedomāties. Bet tie tomēr ir savējie. Tur ir arī tuvākais cilvēks pasaulē – māte.

 

Neesmu drošs, vai Spēlmaņu nakts balva primāri nav piešķirta izrādes tēmai, saceltajai ažiotāžai un režisoram par drosmi, nevis pašai izrādei, piedodiet. Izrāde nekādā ziņā nav slikta. Tā ir laba, to var skatīties un garlaicīgi noteikti nebūs. Bet saceltā ažiotāža gan man liekas pārspīlēta. Ja iedomājos par Alvja Hermaņa izrādēm, tad pēc tām nemēdz palikt sajūta, ka tēma ir rokama tālāk un dziļāk.

Var jau būt, ka izrāde vienkārši nav trāpījusi man individuāli. Jo būtībā es neko jaunu neuzzināju. Baltā zvirbuļa sajūta – tāda man gadās bieži un esmu ar to samierinājies. Sarežģītās attiecības starp mammu un dēlu man ir labi zināmas gan no savas, gan brāļa, gan draugu pieredzes. Ar krievvalodīgajiem man nākas satikties un strādāt kopā katru darbdienu. Viņi ir ļoti dažādi cilvēki, kurus korekti vispārināt nemaz īsti nav iespējams.

Režisors pelna cieņu par veidu, kādā viņš atklāj pats sevi. Uz to vien ir vērts paskatīties.

Pilna Māras istabiņa JRT

Ir izrādes, par kurām uzrakstīt šķiet ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Pilna Māras istabiņa kā reiz tāda ir.

Izrāde stāsta, kas notiek, kad saņemts burvju galdauts, septiņjūdžu zābaki un cepure, kas dara neredzamu. Ja ir liela vēlme uzzināt saturu detalizētāk, var palasīt kādu no JRT lapā esošajām divām recenzijām, kurās ierasti izstāsta praktiski visu izrādi. Man personīgi gan pret Verhoustinskas, gan Tīšheizeres recenziju ir šis tas krietni iebilstams, bet, lai nemaitekļotu, tālāk neizvērsīšos.

Lugas valoda ir viegli dzejiska, bet uz skatuves notiekošais tomēr atstāj pavisam dabisku iespaidu. Lugas darbības laiks nav konkretizēts, bet tas ir laiks, kurā latviešu dievturība un tās rituāli ir dzīvi. Galvenie varoņi ir nevis pārspīlēti tipāži, bet reāli cilvēki. Viņi nešaubās par savu dievturību, viņi tajā dzīvo. Izrādē ir prasmīgi realizēta smalka robeža. Ja no skatuves rādīs dievturību kā pareizu latviešu reliģiju, liela daļa skatītāju “aizvērsies”. Tas nenotiek. Dievturība ir, bez tās luga nav iedomājama, bet tā netiek pasniegta formā “tā ir pareizi, tā jābūt”. Galvenie varoņi tai tic, bet skatītājam ir dota iespēja galvenos varoņus saprast, pašam paliekot malā. Cik nu tas vispār ir iespējams…

Jo izrāde ievelk sevī iekšā. Aktieri sevi nepretstata skatītājiem, viņi nerada distanci starp sevi un uz skatuves notiekošo. Pretēji piemēri ir, teiksim, Mičules Fundamentālists, Ķimeles Noziegums un sods vai pat Hermaņa Divpadsmit krēsli. Jo tur tieši vai netieši tiek atgādināts, ka tu, dārgo skatītāj, patlaban esi teātrī un skaties izrādi.

Maģiska Pilnā Māras istabiņā ir nāves brīnuma klātbūtne. Skatuves varoņu nāve ir gaužām reāla. Tā netiek izspēlēta uz skatuves ar vieglumu, bet gan izdzīvota visā savā noslēpumainībā, kas izdodas mistiski pārliecinoši.

Pēc izrādes man pavisam negribējās celties kājās un doties prom. Labprātāk būtu palicis kādu stundiņu teātra krēslā apdomāties.

Visi skatītāji izrādei noteikti neatvērsies. Kādu kaitinās latviskais misticisms, citam sižets liksies par garlaicīgu, vēl kādam nepatiks daži dzejiskie panti. Bet mēģināt ir vērts.

Mielasts – JRT

Grandfox uz Mielastu doties man neieteica. Es arī uzticējos viņas rekomendācijai. Bet tad pienāca lētā diena. Tās vakarā aiz ziņkāres palūkojos, cik tad cītīgi Mielasts izpirkts un pamanīju vienu vietiņu ceturtajā rindā. Šajā rindā ir visdārgākās biļetes un visā savā garajā JRT apmeklēšanas karjerā nekad tajā nebiju sēdējis. Nu, kā lai noturas pret tādu kārdinājumu? Turklāt pa laikam ir veselīgi redzēt arī kādu draņķīgu izrādi, lai var adekvātāk novērtēt pārējās.

Klenze Athens

Mielasts ir salīdzinoši jauna izrāde un biļetes uz to pērk to diezgan kūtri. Ne velti Mielastu iekļāva lētajā dienā.

Mielasta režisors ir Uldis Tīrons. Viņš strādā par Rīgas laika redaktoru, viņam ir neliela pieredze kinorežijā (divas filmas) un vēl Uldi mēdz dēvēt par filozofu. Uzgāju arī, ka viņam piemīt nopietnas problēmas izskaidrot savus uzskatus pat tik konkrētā jautājumā kā Satversmes preambula. Bet par izrādi pats Uldis Tīrons teicis šādi:

Man ir tik fantastiski aktieri, ka viņi visu izdarīs manā vietā, es būšu tikai filozofs.

 

Satura atstāsts ar maitekļiem.

Izrādē sanāk vīri (un sieviete), vienojas, ka daudz nedzers, bet slavinās mīlu cik vien daiļi spēj. To arī viņi dara – milzu monologos visa pirmā cēliena garumā.

Otrajā cēlienā runā Sokrats un mīlu nevis slavina, bet atklāj patiesību par to. Notiek neliela “intelektuāla kauja”, kuras saknē ir jautājums, vai mīla ir dieviete. Protams, senie grieķi ne jau uzreiz ķeras pie šī jautājuma, bet nonāk pie tā caur dažādiem citiem jautājumiem, veidojot garas, sarežģītas (un nogurdinošas) argumentācijas ķēdes. Diskusijā iesaistās arī sieviete un izklāsta vīriešiem, kas īsti ir mīla.

Pēc diskusijas noslēguma vīri, cik var noprast, nododas nepiedienīgām orģijām. Tad ierodas vēl viens diskutants, kurš slavina nevis mīlu, bet Sokratu. Tam savukārt šis pielūdzējs nav vajadzīgs.

 

Izrādes atsvaidzināšanai izmantoti sievišķīgi tērpi vīriešiem, paidofilijas slavināšana, daudz tiešu norāžu uz dzimumorgāniem, atsauces uz mūsdienīgiem notikumiem un jēdzieniem (eirovīziju uzvarējusī bārdainā dāma, Raimonda Paula dziesma, politisko partiju nosaukumi), kā arī intensīva lamāšanās un plikumi.

Galu galā nav skaidrs, vai izrāde iecerēta intelektuāliem seno grieķu gara lidojuma cienītājiem vai populārās kultūras un ģenitāliju joku mīlētājiem. Šķiet, ka režisors mēģinājis veidot izrādi visiem uzreiz un iznākums ir briesmīgs. Piemēram, norisinās sarežģīts monologs par mīlu, tāds, ka, ja niansi pazaudēsi, tālāk vari arī neko nesaprast. Tikmēr fonā aktieri piepeši sāk nodoties seksuālām (droši vien domāts erotiskām) nodarbēm. Rodas cerība, ka varbūt “beidzot kaut kas notiks”, bet nē. Seksuālās nodarbes rimstas, monologs tikmēr turpinās un jācenšas saprast, vai tajā nav kas būtisks palaists garām.

Man nav principiālu iebildumu pret gariem monologiem, bet reizēm tie ir nebaudāmi. Šajā gadījumā – pārlieku gari, sarežģīti, samāksloti un vismaz man personīgi arī ne īpaši interesanti. Diemžēl aktiermeistarība garlaicīgu tekstu interesantu padarīt nevar. Varbūt var izveidot interesantu izrādi ar garlaicīgu tekstu, bet tad vajag arī attiecīgu režisora ieguldījumu.

Manas galvenās pretenzijas tomēr ir nevis pret garlaicīgumu, bet gan pret intelektuālā samaisīšanu ar prasto. Ja izrāde domāta intelektuāla, tad kādēļ tajā ir tik daudz homoseksuālisma, pedofilijas, rupjību un ģenitāliju? Vai tādēļ, ka režisoram gribējies paņirgāties par senajiem grieķiem? Kā tas sader ar sarežģītajiem tekstiem par mīlestību?

Tāds, lūk, mielasts.

Rudens sonāte JRT

Rudens sonātē pie ilgi nesatiktās meitas ar vīru ciemos atbrauc viņas māte – slavena pianiste, kurai allaž bijis pārāk maz laika savai ģimenei. Pamazām tiek uzplēstas dažādas pagātnes rētas un atklājas neglīti pagātnes notikumi.
Izvirzītos jautājumus var interpretēt gan kā konfliktu starp māti un meitu, gan radošu personību un tās grūtībām īstenot sekmīgu ģimenes dzīvi, gan arī rezultātu ilgstoši uzkrātai spriedzei cilvēku starpā un grūtībām nonākt pie risinājuma.

Rudens sonātes autors ir režisors Ingmars Bergmans, ar kura daiļradi esmu visai labi pazīstams. Arī filmu “Rudens sonāte” esmu savulaik redzējis, bet pirms izrādes to diez ko labi neatcerējos. Vidusmēra Bergmana filmā galvenie varoņi ir noslēgti skandināvi, kuri savas problēmas un pārdzīvojumus parasti noklusē līdz ilgāk vairs nevar. Attēlotās emocionālās izlādes ir introvertas un ļoti dziļas. Manuprāt, attēlot Bergmana darbus ir ļoti sarežģīts uzdevums, īpaši aktieriem.

Tā kā esmu redzējis gan Otello, gan Noziegumu un sodu, gan Mēnesi uz laukiem u.c. Māras Ķimeles izrādes, tad zināms priekšstats man bija par to, ko varu gaidīt no izrādes. Es nesagaidīju savu priekšstatu. Tas ko redzēju, bija visīstākais Bergmans.

Izrādē vērojama tā pati skandināvu noslēgtība, šķietama viegla neveiklība savstarpējās sarunās. Skatuves iekārtojums ir skaists ar savu gaišumu un vienkāršību. Galvenais izrādes smagums balstās uz Ingu Tropu un Baibu Broku. Broka atstāj ļoti pārliecinošu iespaidu, kamēr Tropa, nu, nav tomēr Līva Ulmane. Varbūt es to neievērotu, ja nebūtu redzējis filmu. Bergmana “Rudens sonātē” meitas tēls ir tik spilgts, ka mātes tēlojums paliek otrajā plānā. Māras Ķimeles izrādē uzsvari it kā saliekas otrādi. Bet tā ir tikai tāda subjektīva piezīme, kurai nevajadzētu būtiski ietekmēt izrādē gūto baudījumu. Jo galvenais izrādē ir klausīties un sekot līdzi.

Par Ziedoni. Un Visumu

Šķiet, ka manī ir pamodies Ziedonis, kuru jutīšu vēl diezgan ilgi.

Pagājušajā sezonā JRT viena pēc otras parādījās vairākas jaunas izrādes. Protams, biļetes uz visām sākotnēji pazuda vēja ātrumā. Pēc pāris mēnešiem ievēroju, ka tikai viena no jaunajām izrādēm tiek pirkta tādā pašā zibenīgā tempā kā Klusuma skaņas un Garā dzīve. Man par pārsteigumu, tas nebija Melnais piens, bet gan Ziedonis un Visums. Gadījās vēl dzirdēt sajūsmas pilnu atsauksmi no pazīstama cilvēka un pēc tam jau pats iegādājos biļetes uz šo izrādi.

Saturu neatstāstīšu. Ja gribiet ar to sīkumos iepazīties, palasiet recenzijas par izrādi, kurās vairāk vai mazāk recenzenti visu mēdz pārstāstīt.

Pats Imants Ziedonis man līdz šim ir bijis vairāk svešs nekā pazīstams. Atceros vienu interviju, kurā viņš teica apmēram tā – latviešiem vajadzētu atņemt privātos automobiļus un telefonus. Tad arī būtu Atmoda, jo visiem nāktos iet vienam pie otra.

Vēl man no skolā mācītā patika epifānijas. Un no kādas video redzētas runas, šķiet, Dziesmu svētkos atceros Ziedoņa teikto par ziloni un skudru pūzni.

Zilonis sadusmojās, ka skudras tam sāka kost pēc tam, kad viņš bija iekāpis skudru pūznī. Jo varenā skudru majoritāte taču uzbruka nabaga ziloņa minoritātei.

Kamēr pastāv ziloņa kājas nepareizība, tikmēr skudru māja ir apdraudēta. Ziloņi nav ne iemācāmi, ne pārmācāmi. Tie vienkārši ir par lieliem. Un tāpēc mums vajadzīga valstiska neatkarība.

Izrāde gan ir par Imantu Ziedoni, gan tajā pašā laikā arī nav. Izrādes Ziedonis ir tāds kā vidējais latvietis. Ne jau skaudīgs lūzeris, par kuru raksta avīzēs un interneta portālos. Mazliet spītīgs. Naivs. Viltīgs. Savdabīgs. Pamuļķis un gudrs. Latvisks.

Droši vien, jo vairāk skatītājs par I.Ziedoni zina, jo vairāk interesantu detaļu viņš spēj saskatīt izrādē. Tomēr zināšanas par Ziedoni noteikti nav obligāts priekšnosacījums, lai būtu vērts skatīties izrādi. Citējot izrādes režisoru A.Hermani, katrs latvietis ir bišķiņ dzejnieks. Tādējādi katram latvietim vajadzētu vismaz mazliet identificēties ar izrādes Ziedoņa tēlu.

Pirmajā cēlienā tiek draiski apspēlētas dažādas situācijas ap un par Ziedoni. Bija jautri, visapkārt visi smējās. Es personīgi, nespēju smieklus valdīt katru reizi, kad paskatījos uz Vara Piņķa atveidoto Raini. Otrajā cēlienā bez smiekliem ir arī dažas rūgtas patiesības, kas arī piešķir izrādei tās nozīmi. Pateicoties Kasparam Znotiņam, es diez vai jelkad spēšu nopietni uztvert kādu no VVF runām. Un nākošajā dienā, ejot garām Vecrīgas rotējošajai tantei, man gribējās viņai ar akmeni iemest.

Pēc izrādes noskatīšanās aplūkoju, ko par to rakstījuši citi skatītāji. Un – atsauksmju tiešām daudz, bet gandrīz neviena slikta vārda! Tiešām visiem izrāde ir patikusi. Neatceros neko tādu redzējis ne par vienu citu JRT izrādi.

Nav vērts gaidīt, kad Ziedoni un Visumu parādīs pa televizoru, uzņems filmā vai kā citādi padarīs ērtāk vai bez maksas pieejamu. Šis nav tāds komerciāls produkts kā bezjēgā izreklamētais Vadonis vai Rīgas sargi. Drīzāk sagaidīsiet, ka izrādi izņems no repertuāra.

Vēl pie reizes iesaku apmeklēt arī vecākas izrādes kā Garā dzīve, Klusuma skaņas un Latviešu mīlestība. Tās visas ir JRT oriģināldarbi un nav balstītas uz jau gataviem autoru sacerējumiem vai lugām. Ja drīzumā nenoskatīsieties tos teātrī, tad visticamāk neredzēsiet tos nekad. Klusuma skaņas un mazlietiņ mazākā mērā arī Garā dzīve ir pasaulē slavenas izrādes. JRT fiziski nespēj apmeklēt visus festivālus, uz kuriem tiek aicināti piedalīties ar šīm izrādēm. Vai mēs to šeit Latvijā protam novērtēt?