Kāpēc Latvijas vidusskolu izglītība ir peļama

Lielu satraukumu masmēdijos un gan jau arī Izglītības ministrijā radījis Kembridžas universitātes atteikums pieņemt Latvijas vidusskolas beigšanas diplomus.

Labi, ka pēc saceltās ažiotāžas spriežot, izskatās, ka varbūt beidzot kāds varētu ar slotu pieķerties skolās mācītā saturam pēc būtības.

Slikti, ka iemesls, kurš ažiotāžu sacēlis, ir, ļoti maigi izsakoties, diskutabls. Tiek pasniegts, ka Kembridžā iestāties un studēt ir ļoti, ļoti labi. Ļaujiet pavaicāt, cik daudzi no emigrējušajiem Kembridžas beidzējiem pēc tam atgriežas strādāt dzimtenē? Vai mums tiešām tik ļoti vajag, lai mūsu Latvijas vistalantīgākā jaunatne, kuras mums jau tā ir pārlieku maz, aizbrauc uz neatgriešanos? Gadu desmitiem esam dzīvojuši ar briesmīgu izglītības sistēmu, bet, redz, tas, ka nevaram par savu naudu dārgi izskolot savus bērniņus, lai atdotu ārzemniekiem, ir tas kritiskais punkts, kādēļ būtu jāveic reformas.

 

Ir šodien publicējis vārdā nenosauktu divu Kembridžas universitātes studentu kritiku Latvijas izglītības sistēmai vidusskolām. Pamatā ir trīs punkti.

1.

Lielbritānijā vidusskolēni mācās tikai trīs līdz sešus mācību priekšmetus divu gadu laikā. Skolēnam, nonākot vidusskolā, ir iespēja pašam izvēlēties priekšmetus, kuros viņš vēlas specializēties. (..)

Latvijas izglītības sistēma ir citādāka – vidusskolā jāmācās vismaz 12 priekšmeti, no kuriem pieci ir obligāti visiem. Rezultātā jau pēc pāris mēnešiem 10. klases skolēns ir izdedzis un demotivēts, jo sapratis, ka trīs ceturtdaļas no tā, ko viņš dara, nenesīs viņam nekādu labumu dzīvē.

Pirms diviem gadiem par to rakstīju šādi un tātad nekas joprojām nav mainījies.

Reizēm man gribas izanalizēt, cik daudz no skolā mācītā man pēc tam sekojošajos 11 gados ir bijis vajadzīgs. Tikai trūkst laika un aptuvenais rezultāts man jau ir zināms – visnoderīgākie priekšmeti man ir bijuši matemātika, informātika, angļu valoda un latviešu valoda ciktāl tā attiecas uz spēju pareizi rakstīt. Pavisam nedaudz literatūra, ciktāl tā attiecas uz spēju formulēt savu viedokli rakstiski, un ģeogrāfija, jo pasaules kartē orientēties dzīvē tomēr ir visai ērti. Arī tās pāris audzināšanas stundas, kurās tika izklāstīti Latvijas politikas pamati, man ir bijušas noderīgas. Tas laikam arī viss. Bet cik gadi dzīves nav zemē nosviesti visādu stulbību iezubrīšanai!

2.

Latvijas vidusskola nemāca domāt – tā māca nedomāt. Latvijā risinājumi tiek pasniegti algoritmu formā – “izdari A, B, C un tu iegūsti rezultātu”. Arī eksāmenā visbiežāk būs viens “pareizais” risinājums – ja kādas algoritma daļas esi saīsinājis, tas ir mīnuss, no patstāvīgas domāšanas eksāmenos ir jāizvairās.

Pirms padsmit gadiem tā bija svēta patiesība. N reizes man tika samazināta atzīme ķīmijā un matemātikā par neatbilstošu pierakstu vai labākā gadījumā veidu, kādā tikts pie pareiza rezultāta. Ķīmijā tas ātri vien iznīcināja manu entuziasmu kaut ko vēl darīt un nieka tiesa pietrūka, lai devītajā klasē būtu nesekmīgs šajā priekšmetā, iznīcinot izredzes tikt normālā vidusskolas klasē un līdz ar to arī vēlāk universitātē. Par tādiem sīkumiem kā domrakstā izteikta viedokļa neatbilstība skolotājas gaumei un attiecīgai atzīmei, nemaz nav vērts runāt.

3.

Obligāts eksāmens visiem nenozīmē, ka skolēnu izglītības līmenis pielāgosies eksāmenam, bet otrādi – eksāmens pielāgosies skolēnu līmenim. Ar katru gadu matemātikas eksāmens paliek arvien vieglāks un vieglāks, līdz ar to krītas arī prasības un satura kvalitāte. Izglītības ministrija no šīs kļūdas nav mācījusies un cenšas ieviest obligātos eksāmenus ķīmijā un fizikā.

Šaubos, vai vaina ir eksāmena obligātumā, bet vājākam tam nevajadzētu kļūt. Es vēl varu būt priecīgs, ka matemātikas profilkursā šo priekšmetu apguvu puslīdz jēdzīgā līmenī.

Ķīmija IT studentiem?

Tajā pašā laikā, jaunieši, kas aiziet studēt Informācijas tehnoloģijas, liela daļa no viņiem, 30 – 35%, šīs studijas pamet jau pirmajā gadā. Un nereti iemesls ir tas, ka tas, kas ir gaidīts, ko es mācīšos, tas nav tas. Un varbūt arī šis zināšanu līmenis citās arī eksaktajās zinātnēs, tajā pašā matemātikā, fizikā, ķīmijā, šīs zināšanas nav pietiekamas. Un tāpēc mēs sapratām, ka kaut kas ir jāmaina,” skaidro Bāliņa.

Kā to mainīs? Protams, ka ne jau ķīmiju IT studentiem atcels (man tā nebija, RTU varbūt?). Dzīs datorzinātnes galvā aizvien mazākiem bērniem.

http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/nakamaja-maciibu-gada-skolas-eksperimentali-bus-jauns-maciibu-pr.a112523/

Izglītības novērtēšana

Izglītības sistēmu savā ziņā var novērtēt diezgan vienkārši. Vajag izvēlēties vairākus cilvēkus, kuri savā nozarē ir vieni no labākajiem. Teiksim, Valdi Dombrovski, Renāru Kauperu, Lato Lapsu, Andri Šķēli utt. Nozarēm jābūt iespējami dažādām.

Šiem cilvēkiem jādod atrisināt skolas centralizētos eksāmenus par visiem priekšmetiem. Ja eksāmeni neiekļauj sevī visu mācību vielu, jāizveido un jāuzdod īpaši kontroldarbi, kuros trūkstošā mācību viela ir iekļauta.

Tie uzdevumi, kuri visvairāk būtu atrisināti sekmīgi, arī skolēniem būtu visvajadzīgākie. Un otrādi.

Lai tie skolotāji streiko

Ja skolotāji streikos pie Ministru kabineta, es arī iešu ar plakātu “Bet jūs paši viņus izaudzinājāt!”

Skolotāji ļoti regulāri žēlojas par savām zemajām algām jau vismaz kopš manām personīgajām pirmajām klasītēm, tātad deviņdesmito gadu sākuma. Vienreiz laikam pat viņi tik tiešām streikoja un es biju ļoti priecīgs, ka varu neiet skolu.

Kas attiecas uz pašiem pedagogiem un viņu algām, man vienmēr bijusi subjektīva attieksme, ka lai nu kam, bet lielajam vairumam pedagogu nudien neko nevajag pielikt. Jā, viņi regulāri žēlojas un draud ar streikiem, bet kvalitatīvi mācīt spēj tikai retais no viņiem. Klusībā nedaudz mēdzu cerēt, ka varbūt pēdējo desmit gadu laikā kaut kas tomēr ir mainījies uz labo pusi. Tomēr šad un tad var lasīt universitāšu pasniedzēju viedokļus, ka kopējais līmenis ir zems un lekcijās atkārtoti jāmāca vidusskolas programma. Pretējus viedokļus kaut kā nemana. Tātad diez vai ir kļuvis būtiski labāk.

Skolu es kavēju samērā bieži, gan pamatskolā, gan vidusskolā. Daudz tika špikots un bastots un es to nudien nenožēloju.

Reizēm man gribas izanalizēt, cik daudz no skolā mācītā man pēc tam sekojošajos 11 gados ir bijis vajadzīgs. Tikai trūkst laika un aptuvenais rezultāts man jau ir zināms – visnoderīgākie priekšmeti man ir bijuši matemātika, informātika, angļu valoda un latviešu valoda ciktāl tā attiecas uz spēju pareizi rakstīt. Pavisam nedaudz literatūra, ciktāl tā attiecas uz spēju formulēt savu viedokli rakstiski, un ģeogrāfija, jo pasaules kartē orientēties dzīvē tomēr ir visai ērti. Arī tās pāris audzināšanas stundas, kurās tika izklāstīti Latvijas politikas pamati, man ir bijušas noderīgas. Tas laikam arī viss. Bet cik gadi dzīves nav zemē nosviesti visādu stulbību iezubrīšanai!

Manuprāt, daudz lielāks pamats būtu streikot policistiem vai ugunsdzēsējiem, bet kamēr viņi streikos, tik tiešām notiks reālas traģēdijas. Skolotāji varētu streikot kaut mēnesi no vietas un pie pašreizējās izglītības programmas nekāds briesmīgs robs zināšanās iecirsts netiks.

Protams, es nedaudz naivi ceru, ka mūsdienās ir kļuvis vairāk jēdzīgu skolotāju, ka citiem dzīvē skolā gūtās zināšanas bijušas vairāk noderīgas nekā man un ka citiem dzīvē gadījušies sakarīgāki pedagogi.

Bernārs Sordē par izglītību un pētniecību

Izglītības iestādēm ir jāgādā par cilvēku pieskaņošanos Sistēmas evolūcijai. Tās jau sen attiekušās no neatkarīgas lomas Sabiedrības veidošanā. Tās vairs nerada pilsoņu Kopienu (Cité), bet gan nodarbojas ar izglītības loģistiku, nometinot izglītojamos vienkopus, lai atbilstu globālo tīklu nometņveidīgajai darbībai. Izglītības iestādēm ir piešķirta autonomija, kādu parasti dod apakšuzņēmējiem, pieļaujot atšķirības pārvaldē, kas vienlaikus nedrīkst mainīt vai kaitēt uzņēmumu grupas pārvaldei. Mācību iestāžu autonomija ir vajadzīga Sistēmai, lai „brālīgi” sadalītu lielo (grupas) uzņēmumu izraisītas attīstības nastu, uzveļot to sabiedrībai un, ja nepieciešams, izveidojot valsts-privāto partnerību. Iestādes ir pakļautas reitingiem, lai mudinātu tās pavadīt un pieskatīt lielo kompāniju virzību globalizācijā. Tās pašas kļūst globālas, taču tiek sarindotas hierarhiski un piedalās Sistēmai vajadzīgajā nevienlīdzības uzturēšanā, Sistēmas finanšu hierarhiskās darbības nodrošināšanā. Pasaule patiesi ir Finanšu impērijas varā, kas radījusi savu aristokrātiju un vietējo buržuāziju.

Pārējais šeit:

http://www.lsm.lv/lv/arpus-etera/arpus-etera/bernars-sorde-parskatiit-izgliitiibu-un-petnieciibu.a64106/

Valsts ir šķirta no baznīcas

Ja Latvijas Satversmē valsts ir nošķirta no baznīcas, tad kāpēc:

  • par budžeta līdzekļiem tiek sponsorētas un faktiski uzturētas lielākās kristiešu konfesijas Latvijā?
  • valsts amatpersonas neatkarīgi no viņu konfesionālās piederības neiztrūkstoši var manīt Aglonā vai citos svinīgos gadījumos dažādās Rīgas baznīcās?
  • skolās tiek pasniegta (kristīgā) ticības mācība?
  • Ziemassvētki un Lieldienas ir valsts brīvdienas?
  • valsts dažām konfesijām ir deleģējusi tiesības uz laulības reģistrāciju?
  • īsajā valsts himnā pat trīs reizes atkārtojas lūgums Dievam svētīt Latviju?

99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Es neapgalvoju, ka to visu vajag nekavējoties izsviest miskastē, bet vai nebūtu pamats dažas no šīm lietām papētīt Satversmes tiesā?

Čemurziežu uzbūve

Mans personīgais dienas prieks ir kādreizējā LC politiķa, tagad Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Pētera Apiņa pārdomas par Latvijas sieviešu veselību. Tikai īsti nezinu, piedienas par to smieties vai nē. Katrā ziņā lielisks sveiciens aizgājušajā 8. martā. Neliels fragments:

Savulaik izglītības ministrs Šadurskis izņēma no mācību programmām veselības mācību, jo Izglītības ministrijas izpratnes līmenis par vidusskolēnu veselības zinībām aprobežojas ar prezervatīvu mācību. Izglītības ministrijai nav mainījusies nesapratne par to, ka vidusskolnieces tūlīt būs māmiņas un ka tām ir šis tas jāzina par veselīgu dzīvesveidu.

Rezultāts Izglītības ministrijas birokrātu rīcībai ir dzerstiņi un smēķēšana pie skolām un kopmītnēs, fakts, ka

13 gadu vecuma grupā visi bērni sākuši lietot alkoholu,

bet vairāk nekā trešdaļa bērnu smēķē. Un būtiskākais šajā stāstā – meitenes smēķē un dzer vismaz tikpat daudz kā zēni. Ministrs Ķīlis par šādām lietām neklausās – viņam svarīgāka ir reformu mākoņu stumdīšana.

Mūsu valsts nākotne patiesībā ir šajā meitenē, kura skolā ir iepazinusies ar čemurziežu uzbūvi, 11 stundas apguvusi mugurkaulniekus ar nepastāvīgu ķermeņa temperatūru, 2 stundas lupīnas ziedkopu, 10 stundas gliemjus un zarndobumaiņus, 14 stundas – gāzu likumus, bet ne ar pušplēstu vārdu nav dzirdējusi par dzemdību norisi, par to, cik kaitīga ir smēķēšana, ka prezervatīvs derīgs ne tikai lai izsargātos no grūtniecības, bet arī AIDS profilaksei, ka pirms sporta nodarbībām ir jāiesildās, bet pēc tām jāmazgājas.

Mans pirmais septembris

Man jau trīs gadus pirmais septembris neko sevišķu nenozīmē. Vienīgi uz ielām manāms vairāk glītu meiteņu un sastrēgumi kļūst pamanāmāki. Bet vai tie ir svētki? Nē. Es vienalga nevaru ciest šo datumu. Katru gadu tas mani ir biedējis, iezvanot atvadas no siltās vasaras un brīvā laika.

Uz skolu iet man riebās. Ar gadiem riebuma pakāpes mainījās, bet īpaši neciešami bija pamatskolā. Pēc tam jau es vienkārši samierinājos un pieradu. Atceroties agros rītus, kad bija jāceļas uz skolu, atmiņā ataust viegls nelabums iekšējos orgānos. Atkal tur… Par ko? Ko es tik sliktu biju nodarījis, ka mani vajadzēja tā mocīt?

Un tagad es apkārt dzirdu aicinājumus skolotājiem – nesabojājiet bērniem svētkus, neejiet piketēt, neģērbiet sēru drēbes utt. Khem. Skolotāji par sūrajiem laikiem ir čīkstējuši ar apskaužamu regularitāti jau kopš laikiem, kad es vēl biju mazs pamatskolēns. Atļaušos izteikt savu nekompetento viedokli, ka nemaz tik briesmīgi jau nu viņiem neklājas vis. Un vēl – es nemaz nebiju bēdīgs, kad skolotāju streiku dēļ savulaik varēju kādu dienu neiet uz skolu. Tās bija laimes pilnas dienas. Īsta, necerēta debesu dāvana.

Par šo un to

Vakar, šķirstot grāmatas grāmatnīcā, pamanīju frāzi, ka ar politiku nodarbojoties tikai tie, kam nav nekā prātīgāka, ko darīt. OK, pieņemsim, ka tā arī ir, bet tās pašas politikas sakarā vēlējos ieskicēt dažas domas.

Ja vien neesmu bijis neuzmanīgs, jaunās valdības darbus es nekā tieši līdz šim neesmu izjutis. Masu medijos gan ir manāmas atšķirības. Izskatās, ka pārliecinoši lielākā uzmanība tagad tiek pievērsta jaunajiem ministriem. Repšem, Dombrovskim kā min. pr., Mūrniecei, drusku arī Kamparam, Dūklavam ar Dālderi. Ko dara, teiksim, Segliņš vai Zalāns, man nav ne jausmas, kaut gan tieši šo kungu aktivitātes, manuprāt, bez ievērības atstāt nepavisam nedrīkstētu. Bērziņa muldēšana un Lembergs ir atsevišķi fenomeni, bez kuriem Latvijā dzīve apstātos pilnībā.

Par savu politisko tribīni ļoti veiksmīgi Dienas blogus izmanto Pilsoniskā Savienība (S.Kalniete un K.Šadurskis) un LSDSP (A.Dobelis). Jo principā nav jau pārāk sarežģīti uzrakstīt sacerējumu par to, kas būtu jādara Latvijai un novietot to publiskai apskatei. Nekur jau nav jāpiemin, ko Tu pats esi darījis laikā, kad esi bijis (vai pat joprojām esi!) atbildīgs. Skumjākais, ka, spriežot pēc komentāriem, daudzi uz to uzķeras. Slavē, ka, redz, kādam esot drosme pateikt taisnību… To, ko šie paši kungi vai dāmas ir izdarījuši pirms kāda laika, neviens jau neatceras. Vēl skumjāk, ka šie vēlētāji tik tiešām kā balvu par savu īso atmiņu saņems to, ko ir pelnījuši – šos kungus un dāmas atbildīgajos amatos. Tas nekas, ka Šadurskis tūlīt kļūs par nākamo Veldri, t.i., izglītības / aizsardzības / utml. ekspertu. Galvenais, ka viņš labi raksta sacerējumus.

Vēl viena bēdīga lieta ir pieņemtie Satversmes grozījumi, kas ļauj atlaist Saeimu. Faktiski ir noticis tieši tas, kam jau sen bija jānotiek – Saeimai ķeksīša pēc kkādus grozījumus vajadzēja pieņemt, lai visiem aizbāztu zobus un punkts. Darboties tālāk. Saeima joprojām ir praktiski neatlaižama. Nu, kādā veidā jelkad tiks savāktas tās divas trešdaļas vēlētāju, kuri paziņos, ka Saeima ir jāatlaiž? Kādai krīzei tad būtu jāiestājas? Turklāt nevarēs atlaist Saeimu ne pirms, ne pēc vēlēšanām. Tad viņi varēs darīt visu, kas ienāk prātā. Reāli pirms vēlēšanām mums rādīs burkānu, bet uzreiz pēc tam – pātagu. Un mēs varēsim iepūst kaut sidraba taurītē.

Teorētiski tagad ir iespējams tāds variants – cilvēki ievēl Saeimu, Saeima īsteno labi vai vāji maskētu genocīdu, elektorāts iet bojā, teiksim, bada nāvē. Tīri fiziski nepieciešamo kvorumu savākt vairs nav iespējams un Saeima var turpināt dzīvot savos treknajos gados.

Ārpus politikas man pie sirds pieķērās saraksts ar lietām, kas jāprot, devīto klasi beidzot:

  • Izmantojot viena argumenta funkcijas, analītiski noskaidrot minēto funkciju un daļveida racionālo funkciju definīcijas apgabalus un grafiku krustpunktus ar koordinātu asīm, intervālus, kuros to vērtībām ir nemainīga zīme (pielikums Nr.2 Matemātika. 14.10.4.apakšpunkts);
  • Izprot organismu neirālās un humorālās regulācijas nozīmi (pielikums Nr.6 Bioloģija. 7.13.apakšpunkts);
  • Zēni prot izpildīt uzrāvienu balstā uz rokām vienāda augstuma līdztekās, pāriešanu balstā pēc ievēzieniem, nolēcienu priekšvēzienā vai atvēzienā (pielikums Nr.19 Sports. 15.6.apakšpunkts);
  • Spēj muzicēt grupā atbilstoši savām spējām; dzied grupās klasē apgūtās dziesmas, sacer pavadījumu, muzicēšanā iesaistot visus dalībniekus atbilstoši katra interesēm (pielikums Nr.14 Mūzika. 16.3. un 16.4. apakšpunkti);
  • Prot paskaidrot siltuma dzinēja darbības principu un tā lietderību (pielikums Nr.4 Fizika. 9.6.apakšpunkts);
  • Zina un prot pastāstīt par ģimenes tiesību un laulības līgumu būtību (pielikums Nr.17 Sociālās zinības. 16.38.apakšpunkts);
  • Prot formulēt jautājumus par nepieciešamajiem datiem, kas jāvāc un jāapkopo, apsverot, kādi secinājumi no tiem tiks izdarīti un kāda statistiskā analīze nepieciešama (pielikums Nr.2 Matemātika. 15.5.apakšpunkts);
  • Mērķtiecīgi pilnveido savu matemātisko izpratni (pielikums Nr.2 Matemātika. 16.16.apakšpunkts);
  • Vērtē literārajos darbos mākslas valodā izteiktās reālās dzīves parādības (pielikums Nr.13 Literatūra. 12.8.apakšpunkts);
  • Skaidro sniega līnijas, ledāju, šļūdoņu un lavīnu veidošanās un darbības noteicošos faktorus kalnos un salīdzina ģeogrāfiskā izvietojuma īpatnības (pielikums Nr.7 Ģeogrāfija. 8.22.apakšpunkts);
  • Pastāvīgi veido, pārveido, variē un izmanto sarežģītākus tehniskos zīmējumus un/vai rasējumus (trīs skatos), kā arī plānus un kinemātiskās elektroinstalācijas, celtniecības shēmas, rīkojas saskaņā ar tām (pielikums Nr.18 Mājturība un tehnoloģijas. 19.5 apakšpunkts).
  • Pēc nosaukumiem sastāda bināro savienojumu, skābju, bāzu un sāļu ķīmiskās formulas; prot nosaukt vielas, izmantojot Starptautiskās teorētiskās un praktiskās ķīmijas apvienības nomenklatūras (IUPAC) (pielikums Nr.5 Ķīmija. 7.29.apakšpunkts).

Par mācīšanos

Kādreiz sesenos laikos, kad vēl biju jauns un zinātkārs, domāju, ka skolā būs baigi interesanti fiziku mācīties. Praktiski garlaicīgāku priekšmetu vajadzēja pameklēt. Līdzīgi iznāca arī ar ķīmiju, tikai tur vēl piedevām nopietni draudēja nesekmība. Tad nāca vidusskolas gadi un informātika. Mums tika ierādīti programmēšanas pamati un nežēlīgi aizrāvos, cik nu tas bija iespējams, jo mājās man datora nemaz nebija. Vienalga, ņēmos, centos darīt visādas muļķības, eksperimentēju, meklēju savus risinājumus un bija baigi interesanti.

Kādu laiku vēlāk iestājos IT bakalauros. Garlaicīgāku priekšmetu par programmēšanu vajadzēja pameklēt. Tā bija pirmā lekcija manā mūžā, kurā es aizmigu, vēlāk lekcijās gulēju regulāri. Neapskaudu kursa biedrus, kuri nekad nebija programmējuši, jo viņiem vēlāk bija nopietnas grūtības nokārtot ieskaites un eksāmenus, kā arī daļai droši vien izveidojās riebums pret programmēšanu kā tādu. Ar nepacietību bakalauros vispār gaidīju dažādus priekšmetus – tīkla operētājsistēmas, operētājsistēmas, datu bāzu projektēšanas tehnoloģijas, web lapu veidošanu utt. Un aplauzos praktiski visos gadījumos. Nezinu, vai pie vainas tas, ka šīs lietas vajadzēja apgūt obligātā kārtā, vai arī mana sākotnējā interese bija pārāk virspusēja, vai arī nevēlējos pakļauties nekādiem rāmjiem, kurus uzlika pasniedzēji, vai pašu pasniedzēju talanti, bet tā nu tas notika. No bakalauriem vienu laiku gribējās vispār iet prom un par IT sfēru interesi zaudēju diezgan lielā mērā.

Maģistros studējot, drusku to interesi atguvu. Un sapratu, ka, lai apgūtu kaut ko sevi interesējošu dziļā līmenī, nebūt nav nepieciešams doties augstskolā vai universitātē. Zinu vairākus cilvēkus, kuri varbūt mazliet nožēlo, ka savā laikā nav tikuši pie akadēmiskās IT izglītības, bet savā jomā tomēr ir lieliski speciālisti. Nebūt ne sliktāki par izglītotajiem. Tagad arī es mēģinu iet savu individuālo izglītošanās ceļu. Varbūt nav pārāk viegli un dažbrīd arī efektīvi, bet toties ir interesanti. Tas arī man pagaidām liekas galvenais.