RP par devīto maiju

Reformu partija + Jāņi Dūklavs un Klauzis rokrokā ar Saskaņas centru grūtā kaujā ar sliktajiem NA un Vienotību izcīnījuši tiesības vēl vismaz šogad 9. maija svinību laikā lietot PSRS simboliku.

Par SC nebūtu ko brīnīties, bet RP + šie divi indivīdi, manuprāt, būtu pelnījuši nonākt kaut kur tālu Sibīrijā. Kaut vai ar sirpi un āmuru priekšgalā, ja viņiem tā patīk.

Un te nav runa par vārda brīvību, bet konsekvenci un taisnīgu attieksmi. Tamlīdzīgs pasākums ar nacistikās Vācijas simboliku nemūžam netiktu atļauts, tas bailēs no starptautiska skandāla tiktu izgaiņāts jebkādiem iespējamajiem līdzekļiem.

Patiesībā visskaļāk pasaulē par okupāciju sadzirdētu tieši, ja valsts šīs postokupantu dzīres nepieļautu.

Sveiciens 9. maijā jeb stāsts par Kaļiņingradu

Ja 9. maijs būtu sēru diena, kad piemin visus mirušos, ikviens to cienītu. Tā vietā notiek farss – cilvēku masas priecājas, kā viņu senči un tautieši nogalinājuši citus cilvēkus un viņu senčus. Iespējams, viņi uzskata, ka viņu tēvi un vectēvi bijuši varoņi. Daži varbūt tādi arī bija. Bet, ja kāds atļaujas svinēt uzvaru, viņam jāzina arī, kāda šī “uzvara” bijusi.

Mani no vēstures vienmēr mazliet mulsinājis, kā tad īsti izveidojies nelielais PSRS pleķītis blakus Lietuvai. Īsā atbilde “atņēma Vācijai tāpat kā Latvijai Abreni” neko daudz nepasaka. Vai tur šodien vēl ir kāds vācietis?

Pēc vikipēdijas datiem Kaļiņingradā jeb Kēnigsbergā šobrīd vēl dzīvo 0.6% vāciešu. Bet kas notika ar pārējiem? Uz to vikipēdija neatbild…

Stāstu par Kaļiņingradu nejauši atradu A.Grūtupa grāmatā Ešafots. To var raksturot vienā vārdā – genocīds. Precīzāk, nesodīts genocīds.

Kas vāciešiem Gebelss, krieviem – Ērenburgs. īsts naida priesteris. Kāds fragments no armijas avīzei veltīta raksta. (..) “Mēs zinām visu. Mēs atceramies visu. Mēs esam sapratuši: vācieši nav cilvēki. No šā brīža… “vācietis” mums skan kā lāsts. Šis vārds liek strādāt šautenes aptverei. Nav ko muti dzesēt un spriedelēt. Labāk nonāvēt. Ja neesi nožmiedzis kaut vienu – diena zudusi. Ja domā, ka tavā vietā to izdarīs kaimiņš – neesi sapratis galveno. Neesi apjēdzis draudus. Ja nenogalināsi frici, viņš nogalinās tevi. Paņems tavus mīļos. Paņems un mocīs savā nolādētajā Vācijā. Ja nevari nogalināt ar lodi, izvelc durkli. Ja tavā frontes iecirknī klusums, ja gatavojies cīņai, nosit vācieti vēl pirms kaujas. Ja atstāsi to dzīvu, viņš nositīs krievu. Vācietis piesmies tavu sievu. Ja esi nositis vienu, nosit ari otru. Nekas nav uzjautrinošāks par vācu līķiem. Neskaiti dienas. Neskaiti jūdzes. Skaiti nogalinātos. Nosit vācieti! – to prasa tava māte. Nosit vācieti! – to lūdz tavs bērns. Nosit vācieti! – to liek tava zeme. Nekļūdies! Nešauj garām! Nogalini!”

(..) “Vācijas vairs nav. Ir tikai kolosāla noziedznieku banda… Vācijā tu neredzēsi tautu. Tu redzēsi zaldātus. Tu redzēsi viņu tēvus, bērnus un sievas. Tu redzēsi feldfēbeļus un feldmaršalus. Tu redzēsi ieroču piegādātājus un lielgabalu gaļu. Visu redzēsi… Tikai ne tautu!”

Ja nav tautas – nav arī žēlastības.

Vācijā viss atļauts. Atļauts sist un spīdzināt, nogalināt un dedzināt, aplaupīt un izvarot. Viss atriebes vārdā. Viss – svētu dusmu un naida vārdā.

Sieviešu izvarošana – atriebes akts visai vācu tautai. Atriebes vārdā upuri drīkst nogalināt un izķēmot.

Iļjas Ērenburga vārdu spēks milzīgs. Aicinājums nogalināt – materializējies. Tas pārtapis rīcībā, iemiesojies konkrētos “darbos”. Kad vācu karaspēks atkaroja kādu Nemersdorfas ciemu Austrumprūsijā – skats pavērās šaušalīgs: ciemata nostūrī kāds viesu nams – Weißer Krug. Pa labi iela, tās malā novietoti redeļu rati. Pie ratiem stāvus piesieti četru kailu sieviešu liķi. Aiz Weißer Krug ceļš ved centra virzienā, tālāk laukums, nezināmā karavīra piemineklis. Laukuma stūrī cits viesu nams – Roter Krug. Aiz tā šķūnis, lieli divviru vārti, katrā vārtu pusē pa nogalinātai sievietei. Upuri kaili. Tie piedurti ar durkļiem. Arī dzīvokļos viena vienīga asiņu jūra. Septiņdesmit divi līķi. Sievietes un bērni. Izrēķinājušies zvērīgi. Upuru skaitā pat zīdaiņi, kas piebeigti ar sitienu pa galvu. Viens trieciens – un galvaskauss pušu. Kādā ēkā uz dīvāna sēž vecas un aklas sievietes līķis. Upurim trūkst daļa no galvas. Tā nošķelta ar cirvi.

Visi upuri pirms nāves mocīti un izvaroti.

(..) To, kas darījās Kēnigsbergas apkārtnē, grūti pat aprakstīt. Visvairāk cieta bēgļi. No pusmiljona cilvēkiem, kuri apdzīvoja Austrumprūsijas dienvidrietumu daļu, pusi sabrauca uz bēgļu ceļiem nokļuvušie padomju tanki. Brauca tieši pāri cilvēkiem, samaļot upurus un saplacinot automobiļus.

(..) Pēdējais bēgļu vilciens no Kēnigsbergas aizgāja 1945. gada 21. janvārī. Pilsēta nokļuva pilnīgā ielenkumā. Masīvie gaisa uzbrukumi praktiski nopostīja jau tā drupās esošo Kēnigsbergu. (..) Ceturtdaļa no pilsētā palikušajiem zaudēja dzīvību 9. aprīļa kaujās. Tad Kēnigsberga nonāca krievu varā.

Armijai ienākot, īstenoja neskaitāmas vācu iedzīvotāju likvidēšanas. Lai nošautu, pietika ar aizdomām. Nošāva dzelzceļniekus, ugunsdzēsējus, pat konduktorus. Visus, kas nēsāja formu. Nošāva tos, kuri nevarēja paciest, kā izvaro viņu sievas, māsas un mātes. Tāpat nobeidza sievietes, ja tās pretojās varmācībai. Nesaudzēja pat vecus cilvēkus un bērnus.

Ieņemot pilsētu, sākās zādzības un laupīšanas. Iedzīvotājus izdzina no mājām,- sastādīja kolonnās un dienām ilgi lika soļot. Bezjēdzīgi vadāja no vietas uz vietu. Kad mantu izlaupīja, gūstekņus atbrīvoja.

Tas, ko sagūstītie redzēja un piedzīvoja, pārsteigtu vispārdrošāko iztēli: pa ielām klīstoši krievu karavīri. Ceļmalās gulošas sievietes, daļa no viņām – jau mirušas. Visas saceltiem svārkiem un asiņainu apakšveļu. Kādā bunkurā – tēvs ar meitiņu, abi miruši. Arī bērnu izvarojuši. Svārki norauti un krekliņš vienās asinīs.

Krievu karavīri vāciešus uztver kā mantu. Mantu, kuru var paņemt un izlietot. Tas, kā vācieši dzīvo, ko ēd, slimo vai mirst, uzvarētājus neinteresē. Tie atņem viņiem mājas, dzīvokļus un iedzīvi. Arī iedzimto dzīvība – vien plika graša vērta. Kareivji ar tiem var darīt, ko grib. Vēl tagad atmiņā kāda epizode: zaldāts tuvojas vācu sievietei. Upuris instinktīvi atvirzās. Saniknots par “noraidījumu”, karavīrs visu acu priekšā nošauj nelaimīgo. Divi šāvieni galvā, un sieviete saļimst. Vīrietis, kurš mēģina to aizstāvēt, saņem zābaka spērienu. Notikuma izskaņa drausmīga: nedēļām ilgi sievietes līķis karājās izģērbts pie dzeloņdrāšu žoga. Tā ķermeni iedurta dakša… Cilvēks līdzīgs nobrauktam sunim vai kaķim.

(..) 1946. gada septembri Kēnigsbergu pārdēvēja par Kaļiņingradu. Pilsētā masveida sāka ieplūst krievu civilpersonas. Vēl atlikušajiem vāciešiem bija jāpamet mītnes. Parasti viss notika ļoti ātri. Iedzīvotāji pat nevarēja izlemt – kādas mantas ņemt, kādas atstāt. Vāciešiem atvēlēja vien graustus un pagrabus. Lai nenomirtu badā, cilvēki vāca gliemežus, vārīja liepu lapas un zāli. No ielām pazuda suņi un kaķi. Kad slimību un bada novārdzinātie vācieši uzstāja, lai tiem ļauj pamest teritoriju, atbilde viena: “Pirms aizbraukt, jūs visi te nosprāgsit!”

Briesmīgie higiēnas apstākļi sekmēja tādu slimību kā tīfs, dizentērija, kašķis un malārija izplatīšanos. Nežēlīgi paaugstinājās mirstība. Bads un slimības paņēma vismaz pusi no Kēnigsbergā palikušajiem vāciešiem.

Dažu gadu laikā pagaisa senas eiropeiskas kultūras vaibsti. Iedzīvotāju acu priekšā dzimtās vietas kļuva svešas. Ari Kēnigsbergā aizvien vairāk ieguva krievu pilsētas seju. Vecās ordeņpilsētas mūžs beidzies, dzīvi palikušie vācieši nav manāmi: tie mitinās pilsētas graustos, velk savu dzīvību pagrabos un bēniņos.

Līdzīga bēdu ieleja arī laukos. Visu ražu konfiscē armija. Lauksaimniecībai paredzētās platības aizaug ar krūmiem un nezālēm, kādreiz iekoptā zeme sāk līdzināties stepei, cilvēki novesti līdz izmisumam. Lai izdzīvotu, jāšķērso labi apsargātā robeža, kas šo teritoriju atdala no Lietuvas un Latvijas. Spītējot briesmām, daudzi devās uz Baltiju. Devās, lai izlūgtos pārtiku, darbu un patvērumu. Devās, lai ubagotu un saņemtu žēlastības dāvanas. Lai pagarinātu sev un piederīgajiem dzīvību. Katrs tāds brauciens – spēle ar nāvi, taču izvēles nav. Uz Lietuvu un Latviju dodas sievietes, vīrieši, jaunieši un bērni. Dodas pēc iztikas un glābiņa. Lietuviešu un latviešu devīgums palīdzēja izdzīvot.

1945. gada vasarā Kēnigsbergā vēl dzīvoja ap 70 000 vāciešu.

Ari baltieši riskēja. Ja atklās, ka palīdzi vācietim, nepatikšanas garantētas. Pašu represēs un izsūtīs. Taču cilvēki neatteica, daudzus izglāba no bada nāves. Vēl tagad arhīvi glabā pateicības vārdus: “Mēs viņus neaizmirsīsim, arī saviem bērniem stāstīsim, kā lietuvieši un latvieši mums palīdzēja pašā grūtākajā brīdī.”

Pilnīga vācu iedzīvotāju izsūtīšana sākās 1947. gada rudeni. Gada laikā deportēja nedaudz vairāk par simts tūkstošiem vāciešu. Pārsvarā sievietes un bērnus. Pēdējos izveda ieslodzītos.

Deportācija totāla. Visi vācieši izsūtīti, palikuši vien kapsētās dusošie – tie arī vienīgie šīs zemes saimnieki.

Savukārt šeit pilnīgi svaigs stāsts par to, kā okupantu pēcteči 2014.gadā ceļ šoseju tieši uz vāciešu zārkiem un galvaskausiem. Nekas nav mainījies.

Georga lentītes un 9. maijs

Attēlā redzami jaunieši, kas dala oranžmelnas lentītes vietā, kur ierasti apgrozās daudz cilvēku – pie ieejas lielveikalā. Pavisam to darīja kādi 5-6 jaunieši, labi ja 18 gadus veci. Visi gan kadrā neietilpa.

Piegāju klāt vienai no meitenēm un latviski pajautāju, kādēļ tiek dalītas lentītes. Uzreiz ievēroju, kā jaunieši saskatījās savā starpā un tā kā zinoši sasmaidījās. Saņēmu atbildi stipri lauzītā latviešu valodā, ka tās esot svētā Georgija lentītes par godu uzvarai ē…. Tad viņu pārtrauca cita meitene un teica, ka tās esot devītā maija sakarā. Un ka es arī varot ņemt. Pateicu paldies un paņēmu arī. Neesmu vienīgi vēl izdomājis, ko ar to iesākt.

Šīs lentītes tiek štancētas kilometriem. To patiesais mērķis nemaz īpaši netiek slēpts. Tas ir – likt vietējiem krieviem justies kā daļai no lielākas kopienas. Galu galā – kā latvieši viņi nejūtas. Bet tā ir viena no cilvēka pamatvajadzībām – piederēt pie kādas grupas vai noteiktas kopienas. Mēs – latvieši nedodam viņiem tādu iespēju piederēt pie kaut kā. Un mūsu lielās kaimiņvalsts vadošie politiķi to lieliski izmanto.

Drīz būs 9. maijs, tā saucamās uzvaras svētki, kuros ar milzu pompu un dāsni finansētiem “kultūras” pasākumiem Latvijas “minoritāte” varēs sajusties vienota ar lielo “uzvarētājvalsti”. Tas, ka pret karavīriem – uzvarētājiem Staļins rīkoja represijas, ka bez spiediena no Rietumu frontes Vāciju diez vai būtu izdevies uzvarēt, ka lentītes ir tikai Putina ārpolitika, kā “uzvarētajās” valstīs uzvedās varoņi karavīri, dažu valstu okupācija u.c. apstākļi, interesē tikai reto. Vairumam vajadzība piederēt pie kādas grupas ir spēcīgāka par vēstures faktiem. Tas mums būtu jāpatur prātā, ja kādreiz plānosim pretpasākumus lentīšu pakaļsviešanai. Bet pretpasākumi ir nepieciešami, jo šīs lentītes šķeļ mūsu jau tā ne sevišķi vienoto sabiedrību vēl vairāk. Vai būtu vēl jāatgādina par klasisko – “skaldi un valdi” principu?

Vēl par lentītēm un 9. maiju:

9.maija svētku vēsture: Viesturs Sprūde – Kā iznīcināt atmiņas par karu

II pasaules karš: cita versija – intervija ar vēstures zinātņu doktoru Inesi Feldmani

Par lentīti: Solvita Denisa – Liepniece – No lentas līdz lentītei

Personīgāks stāsts par 9. maiju: Trīs krāsas 9.maija karogā – pelmeņi, vodka un Okudžava

Lai dzīvo 1.maijs!

Šodien, gaidot autobusu, ievēroju pieturā uz staba uzlīmētu aicinājumu uz mītiņu. Stils gan aicinājumam gluži kā pirms dažiem desmitiem gadu, bet tas jau nekas. Izlasīju un, jāsaka, lielā mērā piekritu visiem uzsaukumiem, kas tajā rakstīti. Ja vien apakšā nebūtu rakstīts, kas to rīko…

1. maijā Grīziņkalnā mītiņi notiek ik gadu. Parasti tur savācas krieviski runājoši pensionāri un, īsi sakot, tusējas. Kaut kas līdzīgs 9. maijam pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa, tikai apjomos daudz, daudz mazāks. Šad tad esot bijis arī Rubiks, nezinu, varbūt būs arī šogad. Parasti šiem mītiņiem neviens īpašu uzmanību nepievērš – galu galā, lai jau viņi tur tusējas, ja reiz viņiem ir labi un citus arī netraucē. Manuprāt, ja ne kaimiņvalsts politiķu pirkstu mājieni un plaši pavērti rubļu pilnie maciņi, tad apmēram tas pats, tikai apjomos nedaudz lielāks notiktu arī 9. maijā pārdaugavā – tā kā tas bija pirms kādiem 10 gadiem.

Padomju laikos cilvēki ar nostaļģiju atcerējās Ulmaņa laikus. Tagad daudzi ar tādu pašu nostaļģiju atceras padomju laikus. Pie tam tendence pieņemas spēkā. Manuprāt, diez kas nav. Jo Ulmaņlaiki atgriezās. Vai tad, ja ļausim netraucēti darboties kaimiņvalsts politiskajai propogandai, neatgriezīsies arī citi laiki?

Valsts drošības apdraudētāji

Kā jūs domājiet, kas ir lielāks drošības apdraudējums?

A) ~10-20 tūkstoši krievvalodīgo, kuri svin uzvaru karā, kurā viens terorists uzvarēja otru, nerēķinoties ar sava karaspēka upuriem un pie reizes okupējot kaimiņvalstis.

B) Apmēram 100 homoseksuālistu, kuri dodas gājienā, lai atgādinātu par savu eksistenci sabiedrībai un sev līdzīgajiem.

Pareizās atbildes meklējamas šeit un šeit.

Par uzvaras dienu

Krieviem šie svētki esot apmēram kā mums Dziesmu un deju svētki vai 18. novembris. Bet kāpēc? Es nezinu un nesaprotu. Būtībā viena terorista karaspēks iznīcinājis otra terorista karaspēku. Tad ta baigie prieki…

No otras puses, lai kā arī man riebtos oranžmelnās bantītes un Krievijas karogi, es nevaru apgalvot, ka viņi visi priecātos par Latvijas un latviešu uzvarēšanu. Par to varbūt priecājas kādi gados jaunāki urlas, kuri ar veselo saprātu ir vairāk uz jūs. Bet tas vairāk ir izņēmums. Ja viņi tiešām baudītu uzvaru pār Baltijas valstīm, viņu izpausmes būtu pavisam citādas. Reāli jau nevar teikt, ka krievi latviešus baigi ienīst. Es domāju, ka latvieši caurmērā krievus nevar ciest daudz vairāk. Vispār jau likumsakarīgi, bet tas tā.

Interesanta ir šo svētku izcelšanās. Īsumā – kad karš beidzās, nevienam (Staļinam) tie veterāni nebija vajadzīgi un viņus vai nu ignorēja, vai arī aizsūtīja uz attālākiem PSRS nostūriem. 9. maijs bija parasta darbdiena. Kad pie varas nāca Brežņevs, tika pieņemts lēmums izvilkt no aizmirstības uzvaru pār Vāciju un padarīt par tautu vienojošiem svētkiem. Tika iedarbināta propagandas mašīna un svētki varēja sākties. Par Staļina karošanas metodēm neviens vairs negribēja vai neriskēja atcerēties. Pēdējos gados atkal 9. maijam noslaucīti putekļi un par Staļina metodēm visi jau sen kā ir aizmirsuši. Tas vienkārši vairs nav svarīgi. Vairāk par to – šeit.