Pirmkārt, daļa sabiedrības, šķiet, politiku uztver kaut kā personiski. Proti, sarunās ar paziņām par iemesliem, kādēļ kāds balsot neies, bieži izskanēja vērtējums kandidātiem: tur nav neviena, ar kuru es kopā kaujā ietu (seko varianti…). Zināmā mērā šāda argumentācija pat izraisa siltas jūtas (cilvēks nopietni izturas pret savu izvēli), tomēr kopš kura laika politika nav mazākā ļaunuma izvēle? Tas varbūt skan nelāgi, tomēr politiskā pārstāvja izvēlē mēs nevaram lietot kritērijus, kādus izmantojam draugu vai pat darba kolēģu atlasē. Nevar atturēties no līdzdalības politikā tikai tādēļ, ka neviens no kandidātiem nav simtprocentīgi sirdij tīkams. No šī viedokļa jāatzīst, ka tad jau racionālāk rīkojas tie, kuri iet balsot, lai kādam, vienkārši sakot, ieriebtu (“lai neievēl to X”), jo viņi apzinās, ka perfektu kandidātu nav, attiecīgi svarīgāk, lai neievēl pilnīgus muļķus vai neliešus. Skaidrs, ka politiķi vispirms domā paši par sevi; nediskutējot šeit par šīs profesijas saturu, jāsaprot, ka viņi to uztver tieši kā profesiju, ar no tā loģiski izrietošiem centieniem veidot karjeru, saņemt labu algu utt. Līdz ar to kritērijs ir tas, kurš salīdzinoši vismaz kaut ko varētu (jo ir zināšanas, motivācija) izdarīt.
http://www.diena.lv/latvija/viedokli/zanders-velesanas-dazi-secinajumi-post-factum-14057029