Par blogu lasīšanu un rakstīšanu

Apkārtējai blogosfērai uzmanību esmu sācis pievērst relatīvi nesen, t.i. kopš darba pīppauzēs vairs nelasu delfus un tēvēnetu. Grāmatu, filmu, tehnoloģiju, modes utml. specifiski blogi mani diez ko neinteresē un vismaz regulāri tādus nelasu. Interesē cilvēki, viņu likstas, prieki, dzīves uztvere. Nez kāpēc par to vairāk mēdz rakstīt sievietes, bet ne tikai. Dzejiski apcerējumi, lai cik izjusti tie arī nebūtu, mani parasti diez ko neaizkustina. Jo reālāk, jo labāk.

Pēdējie divi jaukākie atradumi. Droši vien vairums viņus jau zina, jo nav jau nekādi svaigie, bet man tie bija patīkami pārsteigumi.

  • Brīžos, kad negribas nopūlēt smadzenes ar prātīgām lietām, bet gribas ko datorā palasīt, atveru navigilabs. Man ļoti patīk autora nepareizais izteiksmes veids un vieglā attieksme pret dzīvi. Kaut būtu vairāk tādu blogu!
  • Bibliotēkas stāsti. Izskatās, ka autorei (vairs) negribas uztvert sava darba ikdienu nopietni un jāizceļ vismaz pretrunīgākie / smieklīgākie / šausmīgākie atgadījumi. Sanāk vienkārši lieliski. Blodziņš vienīgi šausmīgi neērts, ja grib izlasīt pilnīgi visus ierakstus. Toties ir vērts to darīt.

Tajā pašā laikā mani aizvien vairāk mulsina mani lasītāji. Es laikam kaut kā ērtāk jūtos, ja nezinu, kas mani lasa. Kad uzzinu kādu savu lasītāju, tad mēģinu pie sevis minēt, ko diez tas indivīds manā blogā ir atradis? Tematika tomēr ir ļoti dažāda. Ir jau arī man pašam interesanti savus vecos ierakstus kādreiz palasīt, bet daru to ļoti reti. Turklāt pēdējā laikā diez ko daudz interesantu ierakstu, kā pašam liekas, man nav. Kaut gan Latvijā ir arī daži vispārzināmi blogi, kuri (kuru autori) ir tik nenormāli populāri, ka, neskatoties uz savu rakstīšanas retumu un ierakstu kvalitātes viduvējību, joprojām ir ārkārtīgi slaveni. Tas man atgādina, ka, ja gribu rakstīt tā, kā man pašam patīk, tad par auditoriju un kaut kādu specializāciju vislabāk ir vienkārši aizmirst.

Starp citu, piemērotu tēmu esmu izvēlējies savam astoņsimtajam ierakstam.

Ir ko piebilst?