Kā es darbu meklēju

Pirms kāda mēneša rezultatīvi noslēdzās mani darba meklējumi. Līdz šim darbu lielākoties atradu bez īpašām pūlēm vai arī tas atrada mani pats. Tagad pirmoreiz darbu nācās intensīvi meklēt pašam un vēlos mazliet uzrakstīt par iespaidiem.

Manas vēlamās, bet ne obligātās prasības pret darbu bija:

  • IT veidojošs / apkalpojošs / ražojošs uzņēmums
  • nāktos apgūt nākotnē noderīgas (darba tirgū pieprasītas) iemaņas.

Kad ieraudzīju, cik daudz darba sludinājumu tiek piedāvāti IT nozares cilvēkiem, šķita, ka ar meklēšanu nebūs ilgi jāķēpājas. Ar laiku tomēr iemācījos, ka, pirmkārt, darba sludinājumi bieži mēdz atkārtoties un, otrkārt, aizsūtītie CV parasti pazūd bez vēsts kā melnajā caurumā. Prasības darba meklētājiem bija gan fantastiskas, gan drusku piezemētākas, tomēr gandrīz nekur nespēju prasībās pilnībā ierakstīties. Daudz par to nebēdāju un piemērotākajiem variantiem CV sūtīju tik un tā.

Attiecībā uz prasībām lielākā problēma bija pieredzes trūkums. Jaunā, zaļā (un lētā) studenta kategorijā es vairs neierakstījos, toties manām universitātes un pašmācībā gūtajām zināšanām neviens īsti negribēja ticēt. Līdz šim darbos, pārsvarā valsts iestādēs apgūtais praktiski nekam nebija derīgs. Šī iemesla dēļ arī nākošo darbu meklēju starp IT izstrādes uzņēmumiem – lai nākotnē nebūtu pavisam bezcerīgi atrast darbu ne-valsts iestādē.

Diemžēl nācās sabūt vairākās intervijās, kurās jau no sākuma bija nojaušams, ka nekas nespīd. Grūti tādās reizēs bija saprast, kāda velna pēc tad man un manam sarunu partnerim jātērē laiks un ķeksīša pēc šis cirks jāspēlē. Bet tādas reizes bija un ne viena vien. No tā mācījos, ka, ja darba sludinājums ir visai nekonkrēts vai neatstāj nopietnu iespaidu, nav arī vērts tērēt laiku un CV sūtīt. Protams, varbūt var arī tādos gadījumos paveikties, tomēr, ja darba devējs pats lāgā nezina, ko grib, tad arī strādāt pie viņa diez vai būs vienkārši.

Intervijās gāja pavisam dažādi sākot no “galīgs fail” līdz “bija ļoti labi”. Pēdējā sajūta gan ne vienmēr atspoguļojās sasniegtā rezultātā.

Intervijās praktiski vienmēr nācās “pastāstīt par sevi”. Viens no intervētājiem mani nekavējoties pārtrauca, teikdams, lai beidzu stāstīt to, kas neattiecas uz lietu, bet labāk lai tā vietā pārliecinu, ka varu pie viņa sekmīgi strādāt. Kad mēģināju kaut ko atbildēt, tiku pārtraukts vēlreiz un atkal vēlreiz. Protams, tālāk dialogs diez ko neizvērsās un darbā pieņemts netiku. Sajūta vienīgi palika tāda muļķīga, bet no otras puses – ja jau no paša sākuma es tik ļoti nespēju saprasties ar darba devēju, tad kāda gan varētu būt turpmākā sadarbība?

Vienā no intervijām man ~20 minūšu ilgā sarunā netika uzdots tikpat kā neviens jautājums. Omulīgi nejutos, tomēr nākošajā kārtā tiku. Tajā man citi cilvēki uzdeva dažādus dziļi tehniskus jautājumus, uz kuriem atbildēt lielākoties nepratu. Bez tam, kad stāstīju par sevi, man kaut kā netīšām sanāca radīt iespaidu, ka pēc līdzšinējās pieredzes vairāk esmu projektu vadītājs / sistēmanalītiķis. Tā kā meklēts tika programmētājs, tad bonuss, tas, protams, nebija.

Reiz es CV biju ielicis sava bloga nacionālistos adresi. Tad viens no intervētājiem pateica – paskatījos, skaidrs, ka esi interesants cilvēks ar savu viedokli, bet programmētāju es tevī neredzu. Tas mani izmācīja no CV izmest visu, kas neattiecās uz IT, atstājot vienīgi dažus hobijus. Labāk mazs, pelēks programmētājs nekā bezdarbnieks ar viedokli.

Pieteicos arī viena uzņēmuma “programmētāju skolā”. Tas ir, mēnesi tevi intensīvi apmāca, pat maksā minimālo algu un, ja beigās izskaties pēc lietaskoka, tev piedāvā darba līgumu. Diemžēl tālāk par interviju netiku, jo viss pasākums tika pārcelts uz aizvien tālāku nākotni līdz atcelts pavisam. Man personīgi radās aizdomas, ka uzņēmums gluži vienkārši nav spējis ieinteresēt pietiekoši daudz apmācāmo.

Vairākiem intervētājiem bija vēlme redzēt, ko esmu līdz šim praktiski izveidojis / uzprogrammējis. Vienā no gadījumiem savācu un nosūtīju visādus niekus gan no studiju, gan vēlākiem laikiem. Darba intervijā es pārsteigts ievēroju, ka kāds no maniem veidojumiem paša izklaides vajadzībām ir atstājis nopietnu iespaidu. No tā mācījos, ka ir labi, ja tu spēj parādīt vismaz kaut ko no saviem agrāk veiktajiem darbiem.

Viens no uzņēmumiem ar diezgan neskaidrām prasībām pret pretendentiem bija sarīkojis sevišķi nopietnu konkursu. Tika uzaicināti it kā 10 labākie pretendenti testa aizpildīšanai, es viņu starpā. Kad visi bija sanākuši, n-tās reizes noskatījušies uzņēmuma prezentāciju un nogaidījušies par kādām 20 minūtes ilgāk nekā tika nozīmēts testa sākums, priekšā tika stādīta ļoti nopietnā vērtēšanas komisija. Testā dominēja saīsinājumi un dažādi jautājumi, uz kuriem būtu bijis viegli atbildēt, ņemot talkā google. Es personīgi lielāko daļu saīsinājumu redzēju pirmo reizi un neizslēdzu, ka citiem varētu būt bijis līdzīgi. Kad tests bija pabeigts, komisija it kā uzreiz ķērās pie tā labošanas. Atkal nācās uzgaidīt papildus 15 minūtes, jo komisija testu laikam izvērtēja sevišķi rūpīgi. Visbeidzot tika paziņots, ka es, puisis A, puisis B utt. tiks iepriecināti. Viņi uz mājām tikšot ātrāk nekā pārējie, respektīvi testu nav izturējuši. Pārējiem būšot vienam pēc otra jāiztur individuālās pārrunas. Es nebūt nejutos apbēdināts, ka tiku prom ātrāk. Pirmkārt, lai arī piedalījos vienā no konkursa kārtām, es tā arī netiku konkrēti informēts par veicamajiem pienākumiem. Otrkārt, par ko neinformēja, bet ko pats ievēroju – faktiskā darba valoda uzņēmumā ir krievu. Treškārt, šausmīgā kavēšanās gan pirms intervijas, gan testu labojot, plus nopietnā vērtēšanas komisijas priekšā stādīšana, izskatījās pēc apzinātām darbībām ar mērķi panākt, lai kandidāti justos neērti. Tikai par galveno balvu aizmirsa konkrēti painformēt. Ko no šāda darba devēja varētu sagaidīt ikdienā?

Vēl vienā no darba intervijām it kā diezgan labi atbildu visām prasībām, bet, kad man pienāca izdevība uzdot jautājumus, pajautāju, kā uzņēmumā ir ar faktisko darba laiku, t.i., virsstundām. Pateicu arī, ka, protams, varu šad tad strādāt vairāk par 8 stundām dienā, bet strādāt 60 stundas nedēļā gan gluži negribētos. No atbildē dzirdētajiem runu plūdiem sapratu, ka esmu uzdūries sāpīgai tēmai. Kad vēl pēc kāda laika aizsūtīju CV uz līdzīgu amatu tam pašam uzņēmumam vēlreiz, daudz nebrīnījos, ka nesaņēmu vairs nekādu atbildi.

Par esošo darba devēju arī būtu ko interesantu pastāstīt, tomēr paklusēšu. Ej nu sazini, vai priekšniecība brīvajā laikā kādreiz neiekrīt Caurumā :).

9 thoughts on “Kā es darbu meklēju

  1. Paldies par padalīšanos! Pagaidām vēl neesmu saņēmusies tiešām meklēt citu darbu, bet kļuva skaidrs, ka jāuztaisa kaut kas pašai, lai ir, ko parādīt, ja izdomāšu to darīt. Šobrīd vēl priecāšos, ka tepat ir labi.

  2. Njaa, es, kad meklēju darbu IT jomā, arī ieguvu savas atziņas.
    Pāris vietās mani uzaicināja “parunāties”. Tad nu ķidāja CV, jautāja to un šito, bet rezultātā nesapratu uz kādu amatu tad es tur īsti pat pretendēju, jo to neviens neuzskatīja par vajadzīgu norādīt un jautājumi bija par pilnīgi visu. Piebilda, ka runāsim kā tehniski cilvēki, bez aplinkiem, bet beigās sākās jautājumi par labajām un sliktajām īpašībam, utt. Runājot par to tēmu – personāla atlase. Briesmīgi. Neredzu IT uzņēmumos no tā jēgu – es daudz labāk parunājos ar kādu IT džeku nekā ar sievieti, kura no IT nejēdz ne velna un attiecīgi vadās pēc standarta atbildēm.
    Nu tā var turpināt daudz, bet lielā mērā Tavi novērojumi sakrīt ar maniem – daudzi nezina, ko grib un pats sliktākais – nemāk sameklēt, to ko viņiem vajag.

  3. Vai uz interviju biji arī hor_tus digital? Pēc apraksta vienā it kā atpazinu šī kantora brīnumvadītāju

  4. Īsti nesapratu, tad beigās tomēr dabūji darbu, ja?
    Forši aprakstījis esi. Atceros, ka es reiz, meklējot it kā labāku darbu, intervijas brīdī pārdomāju un sapratu, ka negribu vēl iet prom, un sāku stāstīt sliktas lietas par to uzņēmumu, kurā darbā pieteicos. Ar sliktām lietām domāju to, kas neapmierina, liekas stulbs utml.

    1. Paldies.
      No pirmā teikuma varbūt var arī noprast, ka strādāju ;). Tev arī varētu interesants stāsts sanākt, ar ko padalīties. Katrā ziņā liekas interesanti, kā tad šamie reaģēja uz tavu kritiku.

  5. Tie konkursa taisītāji nebija saistīti ar Kasparu Fagotu?

    laacz.lv/2011/04/17/programmetaja-prata-asinasanai/ (apakšā)

    1. Nedomāju vis. Katrā gadījumā tā nebija ne programmētāja vieta (citādi būtu skaidrs, kas no manis tiek gaidīts), ne arī testā bija kas tamlīdzīgs.
      Vispār ar puslīdz līdzīgu programmēšanas uzdevumu man nācās saskarties tikai vienreiz.

Ir ko piebilst?