Grāmata – Svina garša

Par Māra Bērziņa Svina garšu esmu manījis daudz slavējošu atsauksmju un nevienu negatīvu. Tā gadās arī ar citām grāmatām, bet šoreiz man radās iespaids, ka Svina garšai jābūt vienai no labākajām latviešu autoru grāmatām, kuras tapušas pēdējos gados. Tāpēc, pat neskatoties uz laika trūkumu, ilgi nevilcinājos, kad mamma šo grāmatu, aizlienētu no draudzenes, piedāvāja izlasīt.

Svina garša ir par divdesmitgadnieka Matīsa dzīvi no 1939. gada. Grāmata rakstīta pirmajā personā. Lasītājs uzzina, kā Matīss ir dzīvojis, kas viņu vairāk uztrauc (protams, kā gan bez sievietēm?), ir spiests lēni vērot nenovēršamo kara tuvošanos un iestāšanos un redz, kā tas ietekmē Matīsa personīgo ikdienu. Tāda sevišķi spraiga sižeta grāmatā nav un nemaz nevajag, jo tā laika ikdiena sagādā gana daudz pārdzīvojumu.

Grāmata ar savu reālismu mani diezgan ātri ievilka sevī un izlasīju vienā dienā. Ja pareizi atceros, pēdējā reize, kad pieveicu tik apjomīgu grāmatu vienā paņēmienā, bija devītajā klasē ar Hansa Falladas Dzērāju. Interesanti, ka Svina garšā ir atsauce uz citu Hansa Falladas grāmatu – Mazais cilvēk, ko nu?

Ļoti veiksmīga ideja ir grāmatā starp nodaļām ievietot attiecīgo dienu periodikas izdevumu fragmentus. Tie lasītāju it kā atgriež atpakaļ realitātē. Rodas sajūta, ka lasi dokumentālu darbu, nevis daiļliteratūru.

Darbs ir nostrādāts ļoti rūpīgi. Galveno varoņu leksika ir bagāta ir mūsdienās nelietotiem senvārdiem. Arī Rīgas ielu nosaukumi, lietotā Torņakalna ģeogrāfija ir precīzi.

Jāatzīst, ka romāni, īpaši ārzemju autoru, bieži mēdz būt kā rakstīti pēc vienas receptes. Nojaušot “pareizos literatūras standartus”, tu noproti ko gaidīt, un tas nav diez ko interesanti. Svina garšā ir akurāti savirknēti sižeta notikumi un, kas interesanti, tuvāk grāmatas beigām, ignorējot (p)ierastos citu grāmatu autoru paņēmienus, temps netiek īpaši uzkurināts. Tas atstāj vienmērīgu laika ritēšanas sajūtu, kas šādam pseidodokumentālam darbam ir ārkārtīgi svarīgi.

Grāmatas galvenais varonis un situācijas, kurās viņš pamanās iekulties, ir mazbišķiņ Gūtenmorgeniski. Ne tik ļoti, lai lasītājam Matīss liktos muļķītis, bet viņa piedzīvojumi, reakcija uz tiem un izeja no sarežģītām situācijām brīžiem ir viegli uzjautrinoši un varbūt arī absurdi. Matīss ir parasts puisis, kurš negrib jaukties kara notikumos, bet tie paši iespiežas viņa dzīvē, un kaut kā jau galā ir jātiek.

Žēl, bet, jo tuvāk beigām, jo gūtenmorgeniskais brīnuma moments kļūst mazāks. Tu gaidi, gaidi, gūtenmorgeniskais absurds ir biezā slānī, bet brīnuma nav. Tiesa, otrajā pasaules karā brīnumiem nav daudz vietas.

Arī pēc izlasīšanas domāju, ka šis ir viens no labākajiem pēdējo (5? 10?) gadu labākajiem latviešu autoru darbiem, ja ne vislabākais. Tajā pašā laikā mana mamma paziņoja, ka viņa šo grāmatu nelasīs, jo negrib lasīt par karu. Es viņu saprotu. Starp mūsdienām un 1938./1939. gadu ir riebīgi daudz līdzību. Arī man personīgi jau sen ir sasniegts piesātinājuma punkts tēmā “sliktie vācieši otrajā pasaules karā” un mani pilnīgi neinteresē uzzināt vēl ko jaunu par ļaunajām vāciešu izdarībām pirms vairākām paaudzēm. Ja nebūtu lasījis daudzās pozitīvās atsauksmes, šim darbam nemaz nebūtu ķēries klāt.

Mans subjektīvais baudījums ir 9/10. Darbs ir ļoti kvalitatīvs, bet samērā gudrā Matīsa gaitu ieiešana nobeiguma daļā man šķita mazliet par muļķīgu. Pietrūka vismaz pāris paķepurošanās mēģinājumu.

4 thoughts on “Grāmata – Svina garša

  1. Savulaik bija teātra izrāde ar tādu pašu nosaukumu. Teica ka bija ļoti skatāma. Pašam nesanāca aiziet.

  2. Šī ir ne tikai pēdējo gadu, bet, šķiet, vispār vislabākā latviešu grāmata. Uz izrādi biju pat trīs reizes un vairākkārt raudāju arī pēdējā no tām. Grāmatu derētu vēlreiz pārlasīt. TIK sasodīti LABA.

  3. Arī viena no manām mīļākajām latviešu autoru grāmatām, ja ne mīļākā.Lasīju tieši pirms gada un tagad labrāt pārlasītu. Pieļauju, ka saskatītu vairāk naivumu Matīsā un gūtenmorgenismu, jo arī ar Gūtenmorgenu pa šo laiku esmu iepazinusies.
    Biju arī uz teātra izrādi, katrā ziņā bija interesanti raudzīties, kā romāns ir uzlikts un skatuves. Dzirdēju arī no citiem, kuri nebija lasījuši grāmatu, ka izrāde šķita tiešām laba.

Ir ko piebilst?