Farjatjeva fantāzijas – JRT

No Farjatjeva fantāzijām negaidīju neko. Biļetes bija salīdzinoši viegli pieejamas, tādēļ nospriedu, ka tā diez vai ir izcila izrāde. Bet te nu mans pieticīgais novērtējums palīdzēja gūt patīkamu pārsteigumu.

Pāvels Farjatjevs ir vienkāršs, kautrīgs, strādīgs vīrietis. Viņš ir mazliet neveikls komunikācijā un pirmajā brīdī atstāj dīvaiņa iespaidu. Izrādei turpinoties, Pāvels tiek iepazīts labāk un viņš ar savām dīvainībām kļūt aizvien saprotamāks un simpātiskāks. Bet izrāde, manuprāt, mazāk ir par Pāvelu Farjatjevu pašu, cik par “normālajām” sievietēm, kuras ir ap viņu. Paradoksālā kārtā Pāvels ir no klusajiem, nemanāmajiem tipiem, kuri viegli paliek nepamanīti, bet viņam netīšām izdodas radīt jūtamus satricinājumus sieviešu dzīvēs. Es uztvēru, ka izrāde ir par to, cik ļoti mēs viens otru reizēm nesaredzam, nesadzirdam un neņemam vērā.

Neierasti bija redzēt uz JRT skatuves JRT trupai nepiederošos Lāsmu Kugrēnu, Artūru Skrastiņu un Lidiju Pupuri. Tas ir liels izrādes pluss. Grūti izskaidrot atšķirību, bet kā JRT skatītājs – veterāns, to labi jutu. Vecākās dāmas spēlē it kā ekstravertāk. Savukārt Artūrs Skrastiņš ir it kā pats par sevi. JRT aktieri savā trupā viens otru, šķiet, jūt ar muguras smadzenēm teju perfekti. Te – nekā tamlīdzīga un tieši to arī prasa izrādes sižets. Interesanta bija arī tāda nianse – ja, teiksim, Baibas Brokas un Ivetas Poles runas skaļumu pielīdzinātu 1, tad Artūram Skrastiņam sanāktu 0.8, bet abām vecākajām dāmām 1.2.

Ja es sižetu lasītu grāmatā, man tas, visticamāk, šķistu tāds mazliet triviāls, izteikti teatrāls. Izrāde tāda nebūt nelikās, vienīgi pašas beigas šķita mazliet par banālu. Tātad – atzīstami realizēta!

Ir ko piebilst?