Džeimsa Heriota Jorkšīras stāsti

Džeimsa Heriota Jorkšīras stāsti

Grāmatas galvenais varonis Džeimss Heriots ir veterinārārsts tālajos trīsdesmitajos, četrdesmitajos gados. Tā sastāv no 10 nelieliem stāstiņiem. Gandrīz gribēju rakstīt “ikdienišķiem”, bet tā tomēr nav. Tie stāsta par nozīmīgiem brīžiem ārsta praksē, kurus nevar aizmirst. It kā nekas īpašs – veterinārārsta darba pieredze. Tomēr nē. Šo grāmatu ļoti īpašu dara autora jūtīgums pret saviem pacientiem, viņu īpašniekiem un dabu un spēja to skaisti aprakstīt. Autors sevi nesaudzē un apraksta arī pazemojošus brīžus. Kā jau ārsts, galvenais varonis savā darbā sastopas ar visdažādākajiem cilvēkiem un kontrasts starp tiem brīžiem mazliet pārsteidz. Man šī grāmata šķita ne tik daudz par dzīvniekiem kā par cilvēkiem.

Grāmatas apcerīgā noskaņa un autora iejūtīgā, dziļi cilvēcīgā attieksme man personīgi atgādināja Keneta Greiema “Vējš vītolos”.

Grāmatas lielākais trūkums ir tās īsums, kādas 130 lpp. palielā šriftā, turklāt ar bildēm. Subjektīvais baudījums 9/10.

Ir ko piebilst?