Cits ķēķis: Zem likumīgā “jumta”, L.Lapsa, A.Margēviča, K.Jančevska

Grāmata Cits ķēķis: Zem likumīgā “jumta” ir par Latvijas īpašajiem dienestiem, pamatā par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) un Satversmes aizsardzības biroju (SAB), kā arī to darba metodēm. Par Drošības policiju (DP) (tagad to sauc par Valsts drošības dienestu) un Militārās izlūkošanas un drošības dienestu (MIDD) rakstīts salīdzinoši ļoti maz. Grāmata izdota 2011. gadā. Pusotru gadu pēc tās iznākšanas pret vienu no tās autoriem Lato Lapsu tika sākts kriminālprocess, jo «Kompromat.lv» žurnālists Leonīds Jākobsons esot vērsies ar iesniegumu Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē par viņa privātās sarakstes nozagšanu un izplatīšanu. Vēlāk kriminālprocess tika izbeigts, jo tika konstatēts, ka tajā nav noziedzīga nodarījuma sastāva.

Šis tas no satura:

  • kā SAB darbinieks Aigars Sparāns nejauši pieķerts, novietojot dienesta automašīnu invalīdu stāvvietā, un par to vērā ņemamu sodu nav saņēmis,
  • mazliet no dienestu vēstures, piemēram, kā tika izvēlēti SAB vadītāji,
  • par aizdomīgiem KNAB darbinieka Jura Juraša darījumiem,
  • par kukuļošanu Rīgas domē, kur bija iesaistīts Štrams un Janita,
  • par informācijas nopludināšanu pietuvinātiem masu medijiem izdevīgos brīžos,
  • kā Dienas agrāk “neuzpērkamais un taisnīgais cilvēks” Vladimirs Vaškevičs turpmāk tiek pie regulāras negatīvas publicitātes un iedarbīgi tiek mainīts sabiedrības viedoklis par viņu,
  • kā KNAB darbinieks datu bāzēs vien dažas stundas pirms Vaškeviča auto spridzināšanas pieprasījis informāciju par cietušo un viņa tuviniekiem vairāk nekā 30 reižu,
  • liecības, kā Raimonds Štālbergs (kurš oficiāli neesot KNAB darbinieks) esot centies izspiest naudu no Ināras Vilkastes un pēc aizturēšanas uzreiz lūdzis policiju par to paziņot sievai, mammai, advokātam, KNAB,
  • interesanti komentāri, piemēram, “(..) tas viss Vaškeviča aresta iemesls ir bijis, lai atrastu Vaškeviča kompromāta mapīti par KNAB. Un viņi nav atraduši.”
  • kā kukuļņemšanā / došanā iesaistītie putrojas savās liecībās,
  • par pazudušu naudu KNAB seifos un aizdomām, ka notiesātie ir izvēlēti grēkāži, nevis visi vainīgie,
  • par mēģinājumiem sakārtot (ieviest reālu) specdienestu pārraudzību un kas no tā visa iznāca (lietussargu revolūcija),
  • par mehānismu pielaidēm pie valsts noslēpuma un aizdomām, kuras tas rada,
  • utt. utjpr.

Puse grāmatas sastāv no dažādiem dokumentiem – noklausītu sarunu atšifrējumiem, liecībām, atbildēm uz iesniegumiem utml.

Man kā ilggadējam pietiek.com lasītājam šķita, ka grāmata nesagādās daudz pārsteigumu. Savā ziņā tā arī bija, bet netrūka daudz jaunas, interesantas informācijas, galvenokārt dažādi komentāri no procesos iesaistītajiem vai blakus bijušiem cilvēkiem. Beigās grāmatu lasīju teju kā interesantu romānu.

Šodien lasot šo grāmatu, grūti neuzdot jautājumu – bet kā tad ir tagad? Vai ir kas mainījies kopš grāmatā aprakstītajiem notikumiem?

Neko daudz es nezinu, vien šo to par dažiem galvenajiem varoņiem. Juta Strīķe ir parlamentā un Juris Jurašs ticis apsūdzētos smagos noziegumos. Aigars Sparāns esot spiests doties izdienas pensijā un SAB vairs nestrādājot.

Bet vai tas nozīmē, ka tagad gan viss ir kārtībā? Domāju, ka nē, bet gribētos cerēt, ka lietas kļuvušas sakārtotākas. Kā tas ir patiesībā – kas zina? Bija laiks (ap 2015. gadu), kad par Drošības policiju Pietiek.com rakstīja patiešām bieži. Nav tā, ka tagad par Valsts drošības dienestu vairs nemaz neraksta, tomēr man radās iespaids, ka publikāciju intensitāte par DP kritās samērā strauji. Man nav ne jausmas kāpēc tā.

 

Izskatās, ka iestādes savējos aizstāv līdz pēdējam, neskatoties uz rupjiem likuma pārkāpumiem. Pieļauju, ka šī tradīcija nāk no čekas (interesanti, vai līdzīgi darbojas arī rietumvalstu specdienesti?).

Kāpēc tas ir slikti? Ja parasts mirstīgais nejauši trāpīsies pa ceļam kādam no tādiem specdienestu “savējiem”, viņam, sevi aizstāvot, būs jāspēkojas ar veselu mašinēriju, bruņotu ar bagātīgu ieroču krājumu.

Nekad arī nebūtu ticējis, ka kaut kas tāds ir iespējams, ja es nebūtu redzējis, kā Latvijas Republikas neatkarīgās tiesas priekšā stāv DP darbinieks, kas ir izsaukts kā liecinieks, viņam prasa: pēc kāda likuma jūs rīkojāties, darot to un to, un šis DP pārstāvis smīnot tiesnesim saka: mums ir mūsu slepenās instrukcijas, pēc kurām mēs rīkojamies. Pēc būtības sanāk, ka nekāds likums viņiem nav rakstīts. (pietiek.com)

Man šķiet, ka darbs specdienestos notiek visai līdzīgi citām valsts institūcijām. Ir daudz birokrātijas, mēdz būt nejēdzīgi, visai iespējams, korumpēti priekšnieki un citi darbinieki. Kāds ir godīgs, kāds čakls, bet lielākā daļa paslinki darbinieki, no kuriem daļa droši vien labi saprot sistēmas trūkumus, bet negrib vai nespēj pret tām iestāties. Vai stundā X šī mašinērija spēs glābt valsti? Nu, nezinu. Manuprāt, nekas briesmīgs nav atzīt kļūdas vai nepilnības procesos un ķerties pie plāna, kā tās novērst. Bet, ja problēma tiek noliegta, tad nekas labs tur nav gaidāms.

 

Starp citu, pie grāmatas eksemplāra tiku Vērmanes dārzā, grāmatu maiņas punktā. Man ticis norakstīts Bišumuižas bibliotēkas eksemplārs. Neesmu aizrautīgs grāmatu krājējs un otrreiz to diez vai jelkad lasīšu. Ja kāds vēlas, varu savu grāmatas eksemplāru samainīt pret kaut ko citu interesantu.

Ir ko piebilst?