Recenzija par Marķīzi de Sadu

Teātra izrāžu recenzijas parasti lasu pēc tam, kad attiecīgo izrādi esmu apmeklējis. Gluži vienkārši – tajās vērojama tendence izstāstīt visas interesantās lietas, laupot skatītājam pārsteiguma efektu. Šī iemesla dēļ arī manas atsauksmes par teātra izrādēm vai pat grāmatām parasti ir diezgan īsas un nereti maz izsakošas.

Jūnijā biju aizgājis uz „Rīga. Urbānie mīti”. Pēc tam lasīju recenzijas un man tās tik ļoti neiepatikās, ka apņēmos nākošajai izrādei, kuru skatīšos, pats uzrakstīt recenziju. Lai varētu to izdarīt, man nāktos atteikties no nemaitekļošanas principa, bet neko darīt. Manuprāt, tā arī ir atšķirība starp atsauksmi un recenziju.

Nākošā izrāde pienāca septembrī un tā bija „Marķīze de Sada”. Man jāsaka, ka nebiju par šo izrādi īpašā sajūsmā. Nevaru teikt, ka galīgi nepatika, bet ieteikt arī negribētos.

Drīz vien ķēros pie recenzijas rakstīšanas. Ātri vien sapratu, ka tas nav tik vienkārši. Lai recenzijai būtu saturs un lai tā neizvērstos par apjomīgu subjektīvu sajūtu analītisku aprakstu, par izrādi ir jāzina vairāk. Kas ir tās autors, ko viņš iecerējis ar lugu, kad tā tikusi uzrakstīta, ko par to teicis režisors un kādas bijušas viņa ieceres un tamlīdzīgi.

Notika negaidītais. Ievācot nepieciešamo informāciju, es sapratu, ka labprāt noskatītos izrādi vēlreiz. Jo tagad es zināju, kas ir buto deja, ko lugā simbolizēja tās varones un citas nianses. Baidoties no maitekļiem, pirms izrādes nebiju par lugu īpaši interesējies. Varbūt recenzentam tas tomēr ir jādara?

Grūtības radās meklējot pie kā manu darbu varētu publicēt. Alvja Hermaņa izrādes skatās un apraksta daudzi cilvēki un es kā parastais skatītājs nekādi nespēju apdzīt kritiķus, kuri apmeklējuši kādu no pašām pirmajām izrādēm. Savukārt recenzijas publicējošie mediji nav diez ko ieinteresēti publicēt daudzas recenzijas par vienu un to pašu izrādi. Tomēr viss beidzās laimīgi un mans darbs tika publicēts kroders.lv.

Vai es vēl kādreiz gribēšu rakstīt kādu recenziju par teātra izrādi? Nudien nezinu. Tas ir daudz laikietilpīgāk nekā man sākotnēji šķita. „Kaut kā” varbūt var uzrakstīt ātri un viegli, bet tad tā ir atsauksme, nevis recenzija.

Teātris TT – Dāmas

Naktī sava dzīvokļa virtuvē satiekas vecāmamma, viņas meita un mazmeita, un viņas nevar no turienes iziet pirms nebūs noskaidrots, kā 17 gadīgās Kitijas bikšu kabatā uzradusies pavisam īsta pistole.

Izrādes saturu veido puspatiesību un melu atšķetināšana. Tas viss sajaucas ar bailēm no vientulības, attaisnojumu savai dzīvei un vēlmi dzīvot, kā vēlies. Bez maitekļiem vēl vairāk pastāstīt praktiski nevar un nevajag.

Īpatnējākais ir veids, kā izrāde realizēta. Tā notiek palielā dzīvoklī Miera ielā. Skatītājs nevis atver teātra durvis, bet gan piezvana pie dzīvokļa durvīm. Tad viņu ieaicina iekšā. Iekārtojums – kā jau dzīvoklī. Smaržo pēc ābolmaizes. Drēbes tiek noliktas pavisam īstā skapī. Un tad skatītāji dodas ieņemt krēslus kādā no istabām.

Izrāde notiek visās dzīvokļa istabās un, lai skatītājiem nebūtu jāskraida pakaļ, notiekošais tiek filmēts un rādīts uz projektora. Kad izrādes varones ienāk arī skatītāju telpā, ir diezgan savāda sajūta. Tu it kā esi skatījies melnbaltu filmu, bet te piepeši tas viss turpinās tepat acu priekšā. Tādas kā divas paralēlas realitātes. Man personīgi vieglāk bija “pieslēgties” filmētajai daļai. Varbūt tāpēc, ka laika ziņā tā ir ievērojami garāka un līdz ar to kļūst pierastāka.

Atklāju, ka atrodoties svešā dzīvoklī, būtībā ciemos, ir diezgan neērti smieties par turienes iedzīvotāju nelaimēm. Bet smiekli vietām nāk, jo izrādē redzamais nav nekas jauns un neparasts. Tās pašas muļķīgās situācijas, kurām līdzīgas pats kādreiz esi piedzīvojis.

Pēc izrādes beigām skatītāji tiek pacienāti ar ābolmaizi un drīkst aplūkot visu dzīvokli. Diezgan dīvaini ir realitātē redzēt visas krāsainās lietas un vietas, kuras pirms tam ekrānā bija melnbaltas.

Ja bija vēlme, varēja iemalkot tēju un aprunāties ar režisori un aktrisēm. Es šo iespēju izmantoju visai nosacīti, jo nebiju vēl “atgājis” no redzētajiem iespaidiem. Toties mazliet uzspēlēju futbolu ar izrādes jaunāko asistentu.

Šī nebija parasta teātra izrāde. Tas drīzāk bija skatītāja piedzīvojums teātrī ar izkāpšanu no ierastās skatītāja lomas.

Bija interesanti. Iesaku.

Īsts politiskais teātris

Pēdējās dienas visvairāk igauņus apskaužu par teātri. Konkrēti par NO99 un jo īpaši par projektu NO75 Unified Estonia Assembly. Pastāstīšu sīkāk.

Gadu pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām teātra NO99 vadītāji sasauca preses konferenci un paziņoja par politiskas partijas izveidi. Viņiem esot apnicis, ka politika, politiķuprāt, esot kas tāds, ar ko varot nodarboties tikai viņi un ka pārējie no tās neko nesajēdzot. Turklāt reālā vara Igaunijā ir tikai 10-15 cilvēkiem. NO99 komandai šī situācija esot apnikusi un tādēļ viņi dodas politikā. Vai kāds tajā brīdī viņus uztvēra sevišķi nopietni? Visticamāk, ka ne īpaši. Protams, masu mediji par šo aktivitāti ziņoja un tā bija TOP ziņa.

Bet tas bija tikai pats sākums. Visas tālākās NO99 darbības bija kā īstai partijai.

Tika sagatavoti un izstādīti vēlēšanu plakāti, ne par kripatu sliktāki kā ielās jau esošie citiem politiķiem. Tika izveidoti un publiskoti vēlēšanu rullīši. Populistiski, mazliet panaivi, varbūt padumji, bet caurmērā tādi paši kā visiem. Paralēli NO99 izveidoja un izplatīja klipus, kā pareizi jāorganizē (populistiskas) vēlēšanu kampaņas. Tas ir, kā apiet reklāmas tēriņu limitu, kas jādala vēlētājiem, kāpēc jāorganizē darbs ar jauniešiem utml. Viss tika realizēts apbrīnojami mērķtiecīgi un enerģiski. Un cilvēki pavilkās līdzi.

Par NO99 rakstīja avīzēs, to vadītājus aicināja uz intervijām. No politiķiem redzamā reakcija bija ierasti augstprātīga, viegli robežojoties ar paniku. Galvenais, ka neviens īsti nebija drošs, kas tas ir. Izrāde? Performance? Sociāls eksperiments? Vai patiešām īstas partijas dibināšana?

Projekta kulminācija pēc 44 dienām no preses konferences sasaukšanas bija partijas dibināšanas sapulce. Tā notika lielākajā Tallinas sporta hallē un to apmeklēja vairāk nekā 7500 cilvēku. Ar ko tas viss beidzās, var noskatīties filmā, kura veltīta šim projektam.

Es apbrīnoju gan projekta ideju, gan tā realizāciju. Būtībā tā ir milzīga avanatūra. Tomēr aktieri pie darba ķērās ar tādu entuziasmu, pašatdevi un rūpību, ka bija jābūt pilnīgi skaidram – šis ir vienreizējs projekts, kuru otrreiz atkārtot vairs nekad nevarēs. Tāpēc tas uzreiz ir jāizdara cik labi vien iespējams. Ja kaut viens aktieris šajā laikā būtu zem masīvā masu mediju un politiķu spiediena salūzis un izstāstījis “visu par projektu”, tas izgāztos.

Un, lai cik ļoti es gribētu redzēt ko līdzīgu Latvijā, ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Visiem jau tāpat būtu skaidrs, ka tas ir tikai igauņu projekta atdarinājums. Un vai teātra cilvēkiem Latvijā maz būtu drosme reāli iejaukties politikā?

JRT – Grimētava

JRT lugā Grimētava darbojas četras aktrises. Vai varbūt viena aktrise un trīs dāmas, kuras sevi grib uzskatīt par aktrisēm? Katrā ziņā JRT aktrises tēlo četras dāmas, kuras vienkāršības dēļ dēvēšu par aktrisēm.

Nākošajā rindkopā lasāmi maitekļi.
Izrādes iesākums ir mazliet haotisks un pagrūti saprast, vai uz skatuves vērojami varoņu personīgie pārdzīvojumu, vai arī tās patlaban tēlo kādu lomu. Kāds apcerīgāks skatītājs tiek uzmundrināts ar piepešiem kliedzieniem. Cik var saprast, galvenā aktrise apcer dažādas dzīves grūtības un visbeidzot dodas uz skatuvi. Ģērbtuvē palikušajām kolēģēm nav savu lomu izrādē, tāpēc tās izklaidējas, izrādot savu aktiermākslu un kritizējot viena otru. Visbeidzot no miega gandrīz pusizrādes garumā pamostas ceturtā aktrise, kura uzstājīgi lūdz pirmajai atdot viņai Ņinas lomu Čehova Kaijā. Šis moments ir teju saprotamākais visā izrādē. Pirmā aktrise ceturtajai pat negrasās atdot Ņinas lomu. Trim nespēlējošajām aktrisēm nākas samierināties ar iespēju ģērbtuvēs uzvest Čehova Trīs māsas.

 

Pēc izrādes mazliet gribējās režisoram apjautāties, kādēļ viņš izvēlējies iestudēt šo lugu. Man personīgi radās sajūta, ka režisors ieraudzījis šo Japānā populāro lugu, nodomājis, ka tas nu gan būtu “interesants izaicinājums” un ķēries klāt.

Ir diezgan grūti saprast, kas notiek uz skatuves. Tu redzi, ka cilvēki kliedz, uztraucas, pārdzīvo, bet nespēj saprast, kur tajā visā beidzas lugā paredzētais “teātris” un kur sākas īstais. Man personīgi ir nepieciešams saprast, kas uz skatuves notiek un kāpēc. Tas diemžēl izdodas tikai pēc kādas pusizrādes. Bet atlikusī puse vairs nespēj izglābt pirmo. Tu gaidi, kad “kaut kas notiks”, bet nenotiek.

Man žēl teikt kritiskus vārdus par darbu, kurā ieguldīts ne mazums laika un pūliņu. Skatītāju atsauksmes ir pārsvarā negatīvas, tomēr ir arī ļoti pozitīvas. Vienīgā lasāmā kritikas atsauksme (sadaļā Kritika) ir ļoti precīza.

Varbūt kāds lielāku nozīmi piešķir dekorācijām, telpas iekārtojumam, aktierspēlei, pārsteigumiem uz skatuves, bet mazāku pašam stāstam. Tādam skatītājam šī izrāde droši vien ietu pie sirds vairāk nekā man.

JRT – Pakļaušanās

Izrādi “Pakļaušanās” rāda tikai no šīs sezonas un nemaz tik daudz izrāžu vēl nav bijis. Tāpēc biju diezgan pārsteigts, kad vienu pēc otras redzēju īsas atsauksmes no sev zināmiem cilvēkiem, kuri citkārt uz teātri nemaz tā neskrien un kuru politiskā pārliecība bija “Latvijai jāuzņem bēgļus”. Viņu atsauksmes bija sliktas. Izrāde esot bezgaumīga un garlaicīga. Viena jaunkundze ilgāk par pirmo cēlienu nemaz nav varējusi izturēt. Un tā tālāk. Persona, kuras politiskā pārliecība bēgļu jautājumā man nav zināma, izteicās atzinīgi – efektīvi tiekot nolikti pie vietas iedomīgie intelektuāļi.

Centos no tā visa neiespaidoties un mierīgi gaidīju pienākam izrādi. Mišela Velbeka romānu lasījis neesmu, bet sižetu tāpat var izteikt vienā teikumā. Kā Francija kļūst par musulmaņu valsti.

Nevaru noliegt, ka no sākuma bija mazliet garlaicīgi. Tomēr, jo tālāk izrāde attīstījās, jo interesantāka tā palika. Trešais cēliens jau bija ļoti intriģējošs. Katrā ziņā pirmais cēliens bija nepieciešams trešā cēliena sagatavošanai, jo bez tā būtu grūtāk saprast galveno varoni un vidi, kādā viņš dzīvo.

Par bezgaumību nevaru piekrist. Esmu lasījis vairākus Velbeka darbus un tie ir savā ziņā ļoti līdzīgi. Visos ir daudz naturālisma, utilitāra seksa un dominē tāda kā neglīta pieeja dzīvei. Tomēr tas viss tiek attēlots zināmā mērā inteliģenti un gaumīgi.

Ar izrādi ir līdzīgi. Velbeka darbā ir daudz vietu, kurās dominē neglītais. Izrādē bez tā nevar iztikt, jo tad tas vairs nebūtu Velbeks. Tomēr pat Velbeka utilitārais sekss tiek attēlots estētiski un skaisti. Aktieru meistardarbi izrādi padara vēl pievilcīgāku. Esmu drošs, ka izrāde Velbeka darbu padara skaistāku.

Par izrādes vēstījumu. Pamatlietas nepārsteidza. Man nav nekāds jaunums, ka rietumu civilizācija ir tik ļoti aizrāvusies ar liberālo egocentrismu, ka nespēj vairs ne atražot sevi, ne lāgā pretnostāties kolektīvām kultūrām. Ka kreisie liberāļi, paši to nemanīdami, dzīvo uz citu nodokļu maksātāju rēķina un uzskata, ka būtu pareizi, ja pilnīgi visi darītu tāpat kā viņi. Ka šī sistēma nav ilgtspējīga. Ka liberālie egocentriķi vienkārši neizturēs konkurenci ar kolektīvas kultūras aizstāvjiem un strauji vai pakāpeniski būs spiesti zaudēt varu. Ka process ir aizgājis jau tik tālu, ka par “norieta sākumu” vairs nemaz nevar runāt.

Drīzāk pārsteidza detaļas. Jāatzīst, ka izrādes islams ir ļoti cilvēcīgs. Galveno varoni tam cenšas piesaistīt ar labsirdību un bez jelkādas sankciju ēnas. Vārdi “Muhameds” un “Allāhs” izrādes gaitā, šķiet, atskanēja tikai vienreiz. Tas ir diezgan jocīgi. Neesmu nekāds islama speciālists, bet, kā esmu nopratis no Lato Lapsas grāmatas, Muhameds islamā ir ļoti, ļoti, ļoti svarīgs. Pats Dievs, protams, viņš nav, bet savā nozīmībā nemaz tik tālu neatpaliek. Izrādē Muhameds ir nemanāms, ko islama ekspansijas gadījumā būtu grūti iedomāties.

Vēl man neliekas ticami, ka islamizācija varētu norisināties tik strauji. Francijā ir iecienīti (vardarbīgi) protesti, tādēļ tur ir sevišķi grūti uztiept kādai sabiedrības daļai nepatīkamas normas. Vācijā vai Latvijā tas droši vien būtu vienkāršāk.

Nianse, par kuru daudz domāju – vai tiešām arābi būtu ar mieru investēt naudu rietumu universitātēs, lai tās islamizētu? Politiski tas būtu tālredzīgs solis, bet no otras puses islamticīgie diez ko neaizraujas ar “pasaules glābšanas” idejām. Musulmaņu valstis ļoti kusli uzņem Sīrijas bēgļus, ja vispār to dara. Par eritrejiešiem nav vērts nemaz runāt. Vai musulmaņi drīzumā atrisinās domstarpības šiītu un sunnītu starpā? Nē, nekas par to neliecina, drīzāk otrādi. Vai musulmaņi kā kopums ir gana varens spēks, lai pakļautu Eiropu? Visticamāk nē, jo viņi nav diez ko vienoti. Tomēr daļai musulmaņu tas varētu izdoties.

Kamēr varas turētāji Eiropā neatkāpsies no savas iedomīgās pārliecības, ka kreisais liberālisms ir vienīgā pareizā ideoloģija visā pasaulē, tikmēr nekas labs nebūs gaidāms. Šāda pieejas nepareizība izriet no spirālveida dinamikas teorijas. Musulmaņu Eiropa ir tikai viens no iespējamajiem risinājumiem.

Cerību ezers JRT

Cerību ezers ir viena no sezonas dārgākajām izrādēm. Neskatoties uz to, biļetes tiek pirktas cītīgi. Ažiotāža sacelta liela, atsauksmes – no ļoti aizkustinoši līdz elpu aizgrābjoši. Turklāt tā ir saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada lielās formas izrāde. Kā lai tādu neapmeklē?

 

Cerību ezera galvenās tēmas ir izrādes galvenā varoņa Vladislava attiecības ar māti Nadeždu, krievvalodīgie Latvijā un vientulība. Šad un tad izrādē ieskanas latviešu valoda. Krievu valoda tiek titrēta. Varu kļūdīties, bet man šķiet, ka no pirmo rindu vidus titrus salasīt būs ļoti grūti.

Visi izrādes tēli ir mazliet kariķēti, varbūt galvenā varoņa māte mazāk, bet viņas attēlojums ir visai nežēlīgs pats par sevi. Interesanti, ka Nadežda ir vienīgā no varoņiem, kas nevēršas pie skatītājiem tieši. Viņas tēls šķiet visrūpīgāk noslīpētais visā izrādē un Nadežda pat šķiet zināmā mērā simpātiska.

 

Kādas tad vispār var būt 37 gadus veca raksturā gana sarežģīta vīrieša attiecības ar māti, ar kuru joprojām tiek dzīvots kopā? Ne jau tās vienkāršākās.

Reiz mans draugs izteicās ļoti skarbi par Garo dzīvi, viņš tajā neesot redzējis neko jaunu. Toreiz par to pabrīnījos un pat sāku strīdēties. Tomēr ar Cerību ezeru, īpaši ar mātes un dēla attiecībām man sanācis mazliet līdzīgi. Tikai es neteiktu, ka man nepatika, bet gan attēlotais šķita ārkārtīgi labi zināms un nemaz nelikās smieklīgi. Vien nianses atšķirīgas.

Citi recenzenti par Vlada un mātes attiecībām gan šķiet varen pārsteigti, pat šokēti, piemēram, Silvija Radzobe.

 

Mēs uzzinām vairāku krievvalodīgo īsus dzīves stāstus un pāris gadījumos varam arī ieskatīties viņu politiskajos uzskatos. Izrādes galvenais varonis ar pārsteidzošu asumu vēršas pret “krieviskajiem” jeb kremliskajiem uzskatiem par 9. maiju un Krimas okupāciju. Domāju, ka, ja līdzīgu izrādi veidotu latviešu režisors, politiskie jautājumi tiktu aplūkoti ar lielāku pietāti.

Izrādes krievvalodīgie, izņemot Vladislavu, ir cilvēki, kuru vērtību sistēma nav elastīga. Viņiem dzīvē viss jau ir skaidrs. Latvijā viņi nonākuši dažādu iemeslu dēļ. Ne visi ir krievi. Nojaušams, ka katram ir savs individuālais kreņķis, kura dēļ viņš nespēj integrēties latviskajā sabiedrībā, bet tas ne vienmēr tiek atklāts. Man kā skatītājam trūka iespējas saprast katru attēloto indivīdu – kādēļ viņa uzskati ir tieši tādi un kur slēpjas viņa galvenā sāpe. Kultūras dienas intervijā ar režisoru Nastavševu lasīju, ka norisinās darbs pie izrādes turpinājuma. Varbūt arī pašam režisoram šķiet, ka tēma nav atklāta pilnībā un ir vēl ko piebilst.

 

Izrāde ir arī par vientulību. Mēs redzam, kā tas ir – būt savējo vidū, ar kuriem kopīga ir vienīgi pagātne. Kopīgu nākotni Vladam ar izrādes krievvalodīgajiem grūti iedomāties. Bet tie tomēr ir savējie. Tur ir arī tuvākais cilvēks pasaulē – māte.

 

Neesmu drošs, vai Spēlmaņu nakts balva primāri nav piešķirta izrādes tēmai, saceltajai ažiotāžai un režisoram par drosmi, nevis pašai izrādei, piedodiet. Izrāde nekādā ziņā nav slikta. Tā ir laba, to var skatīties un garlaicīgi noteikti nebūs. Bet saceltā ažiotāža gan man liekas pārspīlēta. Ja iedomājos par Alvja Hermaņa izrādēm, tad pēc tām nemēdz palikt sajūta, ka tēma ir rokama tālāk un dziļāk.

Var jau būt, ka izrāde vienkārši nav trāpījusi man individuāli. Jo būtībā es neko jaunu neuzzināju. Baltā zvirbuļa sajūta – tāda man gadās bieži un esmu ar to samierinājies. Sarežģītās attiecības starp mammu un dēlu man ir labi zināmas gan no savas, gan brāļa, gan draugu pieredzes. Ar krievvalodīgajiem man nākas satikties un strādāt kopā katru darbdienu. Viņi ir ļoti dažādi cilvēki, kurus korekti vispārināt nemaz īsti nav iespējams.

Režisors pelna cieņu par veidu, kādā viņš atklāj pats sevi. Uz to vien ir vērts paskatīties.

Pilna Māras istabiņa JRT

Ir izrādes, par kurām uzrakstīt šķiet ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Pilna Māras istabiņa kā reiz tāda ir.

Izrāde stāsta, kas notiek, kad saņemts burvju galdauts, septiņjūdžu zābaki un cepure, kas dara neredzamu. Ja ir liela vēlme uzzināt saturu detalizētāk, var palasīt kādu no JRT lapā esošajām divām recenzijām, kurās ierasti izstāsta praktiski visu izrādi. Man personīgi gan pret Verhoustinskas, gan Tīšheizeres recenziju ir šis tas krietni iebilstams, bet, lai nemaitekļotu, tālāk neizvērsīšos.

Lugas valoda ir viegli dzejiska, bet uz skatuves notiekošais tomēr atstāj pavisam dabisku iespaidu. Lugas darbības laiks nav konkretizēts, bet tas ir laiks, kurā latviešu dievturība un tās rituāli ir dzīvi. Galvenie varoņi ir nevis pārspīlēti tipāži, bet reāli cilvēki. Viņi nešaubās par savu dievturību, viņi tajā dzīvo. Izrādē ir prasmīgi realizēta smalka robeža. Ja no skatuves rādīs dievturību kā pareizu latviešu reliģiju, liela daļa skatītāju “aizvērsies”. Tas nenotiek. Dievturība ir, bez tās luga nav iedomājama, bet tā netiek pasniegta formā “tā ir pareizi, tā jābūt”. Galvenie varoņi tai tic, bet skatītājam ir dota iespēja galvenos varoņus saprast, pašam paliekot malā. Cik nu tas vispār ir iespējams…

Jo izrāde ievelk sevī iekšā. Aktieri sevi nepretstata skatītājiem, viņi nerada distanci starp sevi un uz skatuves notiekošo. Pretēji piemēri ir, teiksim, Mičules Fundamentālists, Ķimeles Noziegums un sods vai pat Hermaņa Divpadsmit krēsli. Jo tur tieši vai netieši tiek atgādināts, ka tu, dārgo skatītāj, patlaban esi teātrī un skaties izrādi.

Maģiska Pilnā Māras istabiņā ir nāves brīnuma klātbūtne. Skatuves varoņu nāve ir gaužām reāla. Tā netiek izspēlēta uz skatuves ar vieglumu, bet gan izdzīvota visā savā noslēpumainībā, kas izdodas mistiski pārliecinoši.

Pēc izrādes man pavisam negribējās celties kājās un doties prom. Labprātāk būtu palicis kādu stundiņu teātra krēslā apdomāties.

Visi skatītāji izrādei noteikti neatvērsies. Kādu kaitinās latviskais misticisms, citam sižets liksies par garlaicīgu, vēl kādam nepatiks daži dzejiskie panti. Bet mēģināt ir vērts.