Atklāsme

Es bieži vēlos, kaut varētu dot sev sirdī tuviem cilvēkiem mājienu. Lai viņi saprastu, cik ļoti svarīgi viņi man ir. Ka es viņus mīlu. Ka ne par ko nedusmojos. Ka viss ir aizmirsts un piedots. Ka varam dzīvot laimīgi tālāk – viens ar otru. Vai viens bez otra. Bet lai viņš jūt un ir pārliecināts – mana sirds ir pilna labvēlības pret viņu.

Utopija, vai ne? Manā gadījumā – jā. Es nespēju nodot šo vēsti. Vārdi “es tevi mīlu” ir pilni pārpratumu, nevajadzīga zemteksta, pārāk banāli un nodrāzti. Vispār vārdos ietvert manu vēstījumu ir sarežģīti. Cilvēki vārdiem tic aizvien retāk. Bet reizēm vārdi ir vienīgais veids kā sazināties. Īpaši, ja to dārgo cilvēku diez cik bieži neredzi un nesatiec.

Arī bez vārdiem nodot manu vēstījumu tā – lai saprot, ir grūti. Ja nenotiek kāds mazs brīnums – neiespējami.

Es neredzu gaismas staru šī tuneļa galā, kaut esmu pārliecināts, ka tam kaut kur jābūt.