Žils Verns – Kapteiņa Granta bērni

Vienubrīd iedomājos, ka būtu interesanti pārlaist acis Kapteiņa Granta bērniem. Ne tik daudz sižeta vai izklaides dēļ, vairāk, lai saprastu, kāds man šis darbs šķitīs ar šodienas acīm un vai spēšu saprast, kāpēc gan šis, gan citi Verna darbi ir tik populāri. Cik atcerējos, grāmata bija pamatīga biezuma klucis. Pieņēmu, ka droši vien to var atrast arī elektroniskā versijā un nekļūdījos. Tiesa, bilžu tur nebija un drukas kļūdu ne mazums, bet tas daudz netraucēja.

Pēdējo reizi Granta bērnus biju lasījis pirms kādiem 20 gadiem un neatcerējos šo darbu pārāk labi. Tāpēc lasīt bija zināmā mērā interesanti. Pabeidzu lasīt piecās dienās, kas priekš tāda ķieģeļa un maniem tempiem ir ātri.

Glenervena kungs ar savu jahtu Dunkans pie Skotijas krastiem nomedī āmurhaizivi, jo tā, lūk, esot dikti nežēlīga un tādēļ nīdējama zivs. Šai vēderā lords atrod pudeli ar trim bojātām lapiņām – katru savā valodā. Saliekot tekstus kopā iznāk, ka jābrauc kapteiņa Granta meklējumos uz Dienvidameriku. Kad Amerikā kapteinis tomēr neatrodas, dokumenti tiek pārlasīti vēlreiz un secināts, ka tajos noteikti domāta Austrālija. Bet tur, izrādās, arī kapteiņa nav! Rodas pamatotas aizdomas par Jaunzēlandi, bet tur meklētājus gandrīz noslaktē un apēd (ļoti mežonīga valsts ar briesmīgiem vietējiem, nekad nesperiet tur savu kāju!). Tomēr visi brīnumainā kārtā izglābjas un pēdējā brīdī uz kādas salas nejauši sastop arī kapteini Grantu ar diviem viņa matrožiem.

Secināju, ka Žila Verna darbu uzbūves pamatā ir plaši dabas apraksti un regulāra varoņu pakļaušana nāves briesmām, kuri mērķtiecīgi kaut kur dodas. Daba īpaši saudzēta netiek, arī indiāņiem un nēģeriem veltīti diezgan interesanti epiteti, lai neteiktu vairāk. Ja pat ļoti melnmīlīgais darbs Kas nogalina lakstīgalu no ASV bibliotēkām ticis izņemts par vārda nigger lietošanu, tad šo grāmatu štatos vajadzētu publiski sadedzināt.

Ar cilvēku raksturu izstrādi Verns nav aizrāvies. Visi varoņi ir varonīgi, staigā milzu attālumus, nekurnēdami stiepj smagas nastas un vispār ir pārcilvēki. Viņu piedzīvojumi brīžiem vairs pat nebalansē uz ticamības robežas. Un tomēr, neskatoties uz to visu, Verna veiksmes formula strādā! Kā viņš to panācis, man īsti nav skaidrs. Droši vien viņš pats ļoti ticēja, tam ko raksta, un prata to ielikt savos varoņos. Tas laikam arī ir Verna popularitātes pamatā. Droši vien viņu lasīs arī vēl pēc 100 gadiem. Nu, ja vien visi grāmatu eksemplāri nebūs nosvilināti politkorektuma reliģijas vārdā.

Ģeogrāfiskie apraksti ir pamatīgi novecojuši un mūsdienās būtu uztverami nevis kā turienes tā laika situācijas apraksts, bet kā dokuments par tā laika priekšstatiem par citām zemēm. Kaut kāds pamats tam visam noteikti ir, bet par baltu patiesību to uzskatīt nevar. Man tas traucēja lasīt.

Subjektīvais baudījums 6/10. Var jau lasīt, nav slikti, bet neko izcils mūsdienās šis darbs vairs neliekas.