Literatūras pazinējiem nevajadzētu būt grūtībām nosaukt darbu, tā autoru un aptuvenu tapšanas gadu, vai ne?
Garīgā strāva (..) aizsākās vēstures periodā, kuru kopš literatūras zinātnieka Plīnija Cīgenhalsa fundamentālajiem pētījumiem, izmantojot viņa ieviestu terminu, dēvē par «feļetonisma laikmetu». (..)
Šai gadījumā nebūt nav jāsecina, ka feļetonisma laikmets bijis neapgarots vai pat garīgi nabags. Tomēr, ja ticētu Cīgenhalsam, tas nav pratis īsti likt lietā savus garīgos resursus, pareizāk sakot, nav pratis tos pienācīgi izmantot ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. (..)
Pēc Cīgenhalsa, tas bijis īpaši «pilsonisks» laiks, kurš maksājis meslus tālejošam individuālismam (..).
Sākot ar vēlajiem viduslaikiem, Eiropas garīgās dzīves attīstībā, šķiet, iezīmējas divas galvenās tendences: domas un ticības atbrīvošanās no jebkuras autoritatīvas ietekmes, tātad savu briedumu un neatkarību atskārtušā saprāta cīņa pret Romas baznīcas kundzību, un – no otras puses – slēpta, bet dedzīga cenšanās leģitimēt izcīnīto brīvību, rast jaunu – sevī pašā iedibinātu, sev adekvātu autoritāti. (..)
Pilnīgi atbrīvojies no baznīcas un daļēji no valsts aizbildnības, gars jau pieminētajā vēlīnajā feļetonisma laikmetā gan ieguva nepieredzētu, pašam nepanesamu brīvību, taču vēl aizvien nebija atradis īstu, paša formulētu un respektētu likumu, jaunu, patiesu autoritāti un leģitimitāti. Gara pazemošanas, pērkamības, pašnolieguma piemēri, kurus min Cīgenhalss, raksturodams šo laikmetu, tik tiešām ir pārsteidzoši. (..)
Rodas iespaids, ka feļetoni, kā jau īpaši iecienīta paveida publikācijas periodiskajā presē, saražoti miljoniem eksemplāros, bija galvenā garīgā barība izglītoties kārajiem lasītājiem un vēstīja – vai drīzāk «tērzēja» – par dažnedažādām zināšanu nozarēm; turklāt gudrākie feļetonisti, liekas, nereti paši uzjautrinājās par savu veikumu. (..)
Šo blēņu sacerētāji bija laikrakstu redakciju līdzstrādnieki vai «neatkarīgi» rakstnieki, nereti viņus pat dēvēja par dzejniekiem; rādās, viņu vidū bijuši daudzi zinātnieki,” arī ievērojami augstskolu profesori. Iemīļota sacerējumu tēma bija anekdotiski atgadījumi no slavenu cilvēku dzīves, kā arī viņu sarakste, un virsraksti bija aptuveni šādi: «Fridrihs Nīče un sieviešu modes deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados» vai «Komponista Rosīni iecienītie ēdieni», vai «Klēpja sunīšu loma slavenu kurtizāņu dzīvē» utt. Tikpat populāras bija vēsturiskas apceres par mantīgo aprindās aktuālām sarunas tēmām, piemēram, «Sapnis par mākslīgā zelta izgatavošanu gadsimtu gaitā» vai «Mēģinājumi fizikāli ķīmiskā ceļā ietekmēt klimatu» un simtiem citu – līdzīgu. Lasot Cīgenhalsa pieminēto spriedelējumu virsrakstus, mazāk pārsteidz fakts, ka eksistējuši cilvēki, kas diendienā pārtikuši no tik nožēlojamas lasāmvielas, – dīvaināk liekas tas, ka ievērojami, kvalificēti, labu izglītību guvuši autori, lietojot tiem laikiem zīmīgu teicienu, palīdzējuši «apkalpot» masu pieprasījumu pēc izklaidējošām blēņām (..). Laiku pa laikam sevišķi iecienītas kļuva pazīstamu personību aptaujas par aktuāliem jautājumiem (..). Izcilu ķīmiķi vai pianistu, piemēram, lūdza izteikties par politiku, populārus aktierus, dejotājus, vingrotājus, lidotājus vai arī dzejniekus – par vecpuiša dzīves priekšrocībām un neērtībām, par finanšu krīžu varbūtējiem cēloņiem utt. Svarīgi bija tikai viens: saistīt pazīstamu vārdu ar tobrīd aktuālu tēmu (..).
Plašā publika, kas toreiz, šķiet, bijusi apbrīnojami lasītkāra, neapšaubāmi ņēmusi par pilnu visas šīs groteskās publikācijas. Ja slavena glezna nonāca cita īpašnieka rokās, ja vairāksolīšanā pārdeva vērtīgu rokrakstu, ja nodega sena pils, ja izrādījās, ka aristokrātiskas dzimtas atvase iepīta skandalozā notikumā, tūkstoši feļetonu informēja lasītāju ne tikai par šiem faktiem,bet vēl tai pašā vai nākamajā dienā sniedza neskaitāmas anekdotiska, vēsturiska, psiholoģiska, erotiska vai tamlīdzīga rakstura ziņas par attiecīgo tēmu; jebkurš aktuāls notikums izraisīja īstus skribelējumu pludus, turklāt visas šīs informācijas pasniegumam, izkārtojumam un noformējumam bija uzspiests bez jebkādas atbildības steigā izgatavotas masu produkcijas zīmogs. (..) Cilvēki, kas aizrāvās ar bērnišķīgām rotaļām – minēja mīklas vai lasīja feļetonus – nebūt nebija bērni, gluži otrādi, viņi dzīvoja nemitīgās bailēs no politiskām, ekonomiskām vai morālām jukām un katastrofām, viņi izcīnīja vairākus briesmīgus karus, arī pilsoņu karus, un viņu izziņas rotaļas nebija tikai līksma, bērnišķīga izklaidēšanās, tās, gluži otrādi, atbilda dziļajai nepieciešamībai aizvērt acis neatrisinātu problēmu priekšā, no biedējošām bojāejas nojautām paglābties iespējami nevainīga šķituma pasaulē. Viņi cītīgi mācījās vadīt automašīnas, spēlēja sarežģītas kāršu spēles un aizsapņojušies risināja krustvārdu mīklas, jo jutās bezgala neaizsargāti, tiekoties ar nāvi, ciešanām, badu; ne baznīca sniedza viņiem mierinājumu, ne gara dzīve – padomu. Viņiem, kas lasīja tik daudzus feļetonus un noklausījās tik daudzus priekšlasījumus, neatlika ne laika, ne spēka, lai pārvarētu bailes, uzveiktu nāves biedus, viņi dzīvoja kā agonijā, bez ticības rītdienai. (..)
Tā laika garīgās dzīves nestabilitātē un neīstumā, kaut dažā ziņā tai enerģijas un dižuma netrūka, mēs, tagadnes cilvēki, saskatām ko simptomātisku izmisumam, kurš pārņēma garu, kad tas, beidzoties šķietamu uzvaru un šķietamas plauksmes laikmetam, pēkšņi uzdūrās tukšumam: dziļa ekonomiska posta, politisku un militāru vētru joslai, spēji uzdīgušai neticībai sev, saviem spēkiem un savai cieņai, pat paša eksistencei. Tiesa, arī šajā bojāejas noskaņu periodā bija ne mazums visai ievērojamu garīgu sasniegumu (..). Bet, lai cik viegli, lai cik jauki un saskanīgi pasaules vēsturē iekļaujas pagātnes norises, tagadne nespēj pati noteikt savu vietu tajā, un tā arī toreiz, intelekta prasībām un sasniegumiem strauji krītoties līdz visai pieticīgam līmenim, tieši gara darbiniekus pārņēma briesmīga nedrošība un izmisums. Nupat, proti, bija izdarīts atklājums (viens otrs jau Nīčes laikā to bija nojautis), ka beidzies mūsu kultūras radošās jaunības periods, ka pienācis vecums, norieta mijkrēslis, un, pamatojoties uz šo pēkšņi visu noskārsto un daudzu asi formulēto atziņu, tika iztulkotas neskaitāmās biedīgās laikmeta iezīmes: nomācošā dzīves mehanizācija, dziļais morālais pagrimums, tautu neticība, mākslas neīstums. Tāpat kā brīnum skaistajā ķīniešu pasakā, visapkārt uzreiz ieskanējās «bojāejas mūzika», it kā varens ērģeļu bass tā dunot vibrēja cauri gadu desmitiem, ielauzās korupcijas skartajās skolās, laikrakstu redakcijās, akadēmijās, darīja grūtsirdīgus vai garīgi slimus jo daudzus vēl nopietni ņemamus māksliniekus un sava laika kritiķus, pavēra ceļu nekontrolētai un diletantiskai pārprodukcijai visās mākslas nozarēs. Pret šo ienaidnieku, kurš bija ielauzies un vairs nebija padzenams, varēja attiekties dažādi. Varēja klusuciešot atzīt rūgto patiesību un stoiski paciest grūtības – tā rīkojās daudzi krietnākie -, varēja arī meklēt glābiņu melos – it īpaši tādēļ, ka literātu – bojāejas sludinātāju mācībās daudz kas bija diskutējams, turklāt ikviens, kas uzsaka cīņu pret draudīgajiem bojāejas praviešiem, guva atzinību un ietekmi pilsonībā, jo apgalvojumi, ka šī kultūra, kuru tā vēl vakar uzskatīja par savu īpašumu un ar kuru tik ļoti lepojās, vairs nepastāv, ka tai tik mīļā māksla un izglītība vairs nav īsta māksla un izglītība, pilsonībai likās tikpat nekaunīgi un neciešami kā negaidīta inflācija vai revolūcija, kas apdraud tās īpašumus. Pret valdošo norieta noskaņu varēja izturēties arī ciniski: iet dejot, paziņojot, ka jebkuras rūpes par nākotni ir veču muļķība. Žurnālisti izjustos feļetonos apdziedāja mākslas, zinātnes, valodas tuvo bojāeju, uz papīra uzburtajā feļetona pasaulē tādā kā pašnāvnieka saldkaislē sludināja totālu gara demoralizāciju, visu jēdzienu inflāciju un liekuļoti ciniskā vienaldzībā vai bakhantiskā aizgrābtībā apcerēja ne tikai mākslas, gara dzīves, ētikas un goda jūtu, bet arī Eiropas un «pasaules» galu. Krietno vidū valdīja klusināti drūms, nekrietno vidū – dzēlīgs pesimisms, un vispirms vajadzēja nojaukt to, kas bija novecojis, radīt jaunu morāli, pārkārtot pasauli politisku un militāru sadursmju ceļā, lai arī kultūra spētu reāli novērtēt sevi un no jauna iekļautos dzīvē.
Pati kultūra šajos pārejas gadu desmitos tomēr nebija gulējusi letarģiskā miegā, gluži otrādi, tieši panīkuma un šķietama pašnolieguma stāvoklī, ko tai piedēvēja mākslinieki, profesori un feļetonisti, kultūra atsevišķu indivīdu sirdsapziņa kļuva īpaši modra un paškritiska. Pat feļetonisma ziedu laikos itin visur eksistēja nelielas, izolētas grupas, kas bija cieši apņēmušās palikt uzticamas garam un darīt visu iespējamo, lai neskartu saglabātu patiesas tradīcijas, disciplīnas, metodikas un intelektuālas godprātības drusciņu.