Skip to content

Saslēgšanās

Pieņemu, ka ļaudis jaunāki par 35 Zig ZagVelna rāvienu” varētu nezināt. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, politiskajam režīmam kļūstot brīvākam, parādījās daudz jaunu mūzikas grupu. Zig Zag pirmssākumi esot meklējami 1985. gadā un diez vai to kāds pieskaitītu pie Latvijas tā laika populārākajām grupām. Tiesa, pie pavisam nepopulārajām arī nē.

Ja īpaši nemēģina interesēties, tad par grupu bieži vien izveidojas priekšstats no vienas vai divām dziesmām. Ir jau arī grupas, kurām patiešām bez vienas populāras dziesmas nekas cits plaši atzīts vairs nav sanācis, piemēram, Soft Cell Tainted Love vai The Buggles Video Killed the Radio Star.

Mans viedoklis par Zig Zag ir izveidojies no Velna rāviena un viss. Būtu īpaši jāmeklē un jāklausās citas dziesmas, ja gribētu iedziļināties vairāk, bet man šķiet, ka mans priekšstats tik un tā nemainītos. Skaļi, ar netieši izteiktām pretenzijām pret apkārtējo pasauli un dumpinieciski. Bērnībā neko citu no viņiem nedzirdēju un nepatika.

“Velna rāviens” nav dziesma, ko īpaši bieži dzirdētu radio vai, Dievs pasarg, lielveikalā. Biju no tās ilgus gadus pasargāts līdz nejauši dzirdēju, kad man bija jau pāri 30 gadiem. Un notika brīnums. Es klausījos dziesmu un sapratu, ka mani tajā kaut kas uzrunā. Daļu no dziesmas vārdiem es nemaz nesaprotu, bet tas pat nav svarīgi. Dziesmas kopējā noskaņa šķiet tāds kā introverts kliedziens bez jūtama mēģinājuma kaut ko īpaši mainīt. Iespējams, tieši tā ir atslēga.

Ir daudz grupu, pret kurām laika gaitā manas sajūtas ir mainījušās uz labo pusi. Radiohead man nepatika ne deviņdesmitajos, ne divtūkstošajos, bet piepeši pēc 30 gadu vecuma sliekšņa saslēdzos te ar vienu, te otru, te trešo dziesmu un pēkšņi sapratu viņu fenomenalitāti un popularitāti.

Par bītliem būtu atsevišķs stāsts, kuru reiz pat iesāku rakstīt, bet es neatradu, kā to var sakarīgi izstāstīt un noliku melnrakstu tālākajā plauktiņā. Reiz paskatījos dažus bītlu videoklipus un tas pilnīgais nestandarts mūsdienu izpratnē man aizsāka ilggadīgu personīgu bītlomāniju maigā formā.

Ir bijušas grupas vai izpildītāji, kas varbūt mazliet patīk, varbūt arī nē, bet tikai pēc gadiem spēj viņus novērtēt. Placebo agrīnās populārās dziesmas man tagad patīk daudz vairāk nekā tolaik. Varbūt tāpēc, ka zinu, ka tas laiks nemaz nebija tik slikts un ka tas tagad ir pilnīgi un galīgi aizgājis. Neticu, ka viņi vēl spēs ko tādu radīt.

Mārtiņam Freimanim vairāk pievērsu uzmanības, kad lasīju grāmatu, tad arī novērtēju, ka viņam tomēr ir daudz rūpīgi nostrādātu dziesmu un ka viņa aiziešana tiešām ir liels zaudējums Latvijas mūzikā.

Svaigākā grupa šajā sarakstā ir man pašam pilnīgi negaidīta. Pārvākšanās dēļ tiku pie kaudzītes sen aizmirstu mūzikas disku. Paklausījos, vai tie vēl strādā un kas tajos iekšā. Sev par izbrīnu atradu Spice Girls disku, biju pavisam aizmirsis par tāda eksistenci. Uzliku vienu dziesmu. Labi nostrādāta, kvalitatīva, nav kur piesieties. Otra arī. Trešā tāpat. Galīgi nav no maniem ierastajiem stiliem, bet izklausās labi.

Laiks, kurā šīs dziesmas bija populāras, man nebija nekāds ļoti laimīgais. Tomēr Spice Girls dziesmas klausīties tajā laikā bija patīkami. Tās tolaik nelikās nekas izcils vai īpaši uzrunājošs, bet neko plašas mūzikas izvēles man tolaik vispār nebija.

Šodien man daudzi viņu hīti patīk vairāk nekā tolaik. Lielāko daļu no tiem gan es tik un tā nespētu regulāri klausīties. Ne-hīti man pat diezgan izteikti nepatīk. Tā kā viņas tur ir piecas un katra grib kaut ko padziedāt, tad Spice Girls dziesmas mēdz būt pārsātinātas ar vārdiem.

Neņemos minēt, ar kādu grupu daiļradi izdosies saslēgties nākotnē, bet ļoti ceru, ka tie nebūs šlāgeri.

1 thought on “Saslēgšanās”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #188 (04.03.-10.03.). | BALTAIS RUNCIS

Ir ko piebilst?

%d bloggers like this: