Raimonds Kaugvers – Četrdesmit sveces

Pirmoreiz ieraudzījis grāmatu, nodomāju, pabiezs klucītis, būs ilgākam laikam ko lasīt. Vēl pabrīnījos, ka grāmata svarā ir negaidīti viegla. Tomēr lasīšanas prieki nebija ilgi. Tas ir, tie beidzās jau otrajā dienā un visā nopietnībā apsvēru domu pievarēt grāmatu vienā paņēmienā. Kas tad tur tik aizraujošs bija?

Grāmatas galvenajam varonim Villemam Alavainam ir četrdesmitā dzimšanas diena. Viņa sieva Helga ir saaicinājusi tieši 40 ciemiņus. Kad galdā likts kliņģeris un Villems tajā spraudis sveces, Helga teica “Nesteidzies, tās sveces aizdedzinādams… Iztēlojies, ka katra no tām simbolizē vienu tavas dzīves gadu. Centies atcerēties to…”

To arī Villems dara. Katram gadam ir veltīta viena nodaļa. Dažreiz tie ir tikai daži teikumi. Citreiz tā ir kāda vēstule. Bet visbiežāk tas ir kāds notikums vienā no gada dienām.

Notikumi sākas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Villema tēvs Johanness ir strādnieks fabrikā, kuram veiksmīgā kārtā izdodas iepatikties asinssūcējam fabrikas īpašniekam Paramēlam. Patiesībā lieli nopelni tajā ir Villema mātei, pret kuras skaistumu vecais fabrikants nav vienaldzīgs. Johanness uzkalpojas līdz pat fabrikas vadītāja postenim, kurā viņu (igaunis) Paramēls atstāj, pats kopā ar vāciešiem evakuējoties uz fāterlandi. Tā kā Igaunija līdzīgi Latvijai tika okupēta gan no PSRS, gan Vācijas, gan atkal PSRS puses, tad fabrikas vadītāja vieta faktiski ir daudz nedrošāka par visparastākā strādnieka amatu. Tas ļoti apgrūtina gan Johannesa, gan viņa dēla Villema dzīvi, jo viņus ienīst gan vāciešu, gan komunistu piekritēji. Lai kā abi censtos ieturēt neitralitāti, tas neizdodas.

Dzīvi stipri interesantāku padara atmodušās jūtas (un / vai dziņas) pret kaimiņu meiteni, Paramēla meitu Diānu. Laimīgā kārtā, patika ir abpusēja. Abiem nākas izdomāt deju stundu nodarbības, lai varētu pavadīt laiku kopā. Patiesībā tās izdomā daudz apdomīgākā Diāna, jo Villems, mīlas apskurbināts, diez ko daudz nedomā vispār.

No sarkanajiem Villemam kaut kā izdodas izvairīties. No vāciešiem vairs nē un viņš tiek piespiests iestāties vācu armijā. Pret to viņš dabū igauņu virsnieka goda vārdu, ka viņa ģimeni neaiztikšot. Kad Villems, kādu laiku jau frontē pabijis, uz atvaļinājuma laiku atgriežas mājās, viņš secina, ka tēvs arestēts un ka Diāna viņu negrib satikt. Puisis nekavējoties savāra pamatīgas ziepes un bēg uz Somiju. Tur viņam paveicas iedraudzēties ar kādu meiteni vārdā Maire. Villems tiek uzņemts viņas lauku mājās it kā par strādnieku, bet strādāt viņam nez kāpēc neliek. Izrādās, viņam pēc neilga laika jāizdara izvēle – vai nu iestājies somu armijā, vai arī brauc karot atpakaļ uz Igauniju. Puisis, citu biedru ietekmē, izšķiras braukt uz Igauniju.

Pēc atgriešanās Villems kādu laiku slapstās mežā, bet, kad vācieši aiziet, dodas pieteikties milicijā. Par to viņš tiek atalgots ar 10 gadiem gulagā. Seko lēģera gaitu apraksts, atgriešanās no tā un savas dzīves sakārtošana. Nevēlos tālāk maitekļot, bet grāmatā liela nozīme ir romantiskajai līnijai. Savā ziņā tā ir paredzama, tomēr tieši tādu risinājumu es līdz šim daiļliteratūrā nebiju lasījis.

Grāmatas gaitā galvenais varonis pieaug. Nevarētu teikt, ka viņš sākotnēji būtu muļķītis, bet pēc tam kļuvis gudrs. Drīzāk viņš kļūst tāds kā viedāks. Viņš lieliski zina arī, ka visu nezina. Viņam nav pretenziju uz savas morāles piedāvāšanu citiem, viņš pat visai labi apzinās, ka nevar to darīt un ka citi morāles ziņā ir pārāki par viņu. Tomēr viņš nav dumjš. Tādi nav arī citi grāmatas varoņi, turklāt lielākoties pārējie ir gudrāki par Villemu.

Esmu lasījis daudz grāmatu par izsūtījumu un karu. Jau labu laiku vairs negribu, bet šis darbs nudien ir citādāks. Man ļoti patika gan 40 nodaļu / stāstu / sveču struktūra, gan neparastais varoņa likteņa risinājums, gan tāda kā neviengabalainība. Stāstījumā var ne tikai izlasīt, bet pat sajust apstākļu maiņu izsūtījumā. Nudien nezinu, kāds varētu šis darbs izskatīties, ja ne PSRS cenzūra, bet varbūt pat garlaicīgāks. Pozitīvi varoņi, kas gandrīz visu dara pareizi, nav tik interesanti.

Biju diezgan izbrīnīts, ka grāmata dienas gaismu pirmo reizi ieraudzījusi 1966. gadā. Kā tas sanācis, izskaidrots Tēta Kallasa 2008. gada pēcvārdā. Bijis tāds īslaicīgs atkusnis, kura laikā bijusi lielāka brīvība. Tad arī šo grāmatu, tiesa, ar daudziem kompromisiem un cenzūras labojumiem varēts izdot. Lai to vispār varētu izdot, bijis skaidrs, ka galvenais varonis nedrīkst būt pozitīvs. Saprotams arī, kāpēc vietām varoņi komunisma idejas nebūt neapšauba. Tas devis iespēju atklāti runāt par izsūtījumu.

Grāmatas autors Igaunijā esot bijis stipri populārs. Viņa biogrāfija ir līdzīga Villema dzīves gaitām. Šis gan, šķiet, ir vienīgais viņa darbs, kas tulkots latviski.

Subjektīvais baudījums 9/10.

4 thoughts on “Raimonds Kaugvers – Četrdesmit sveces”

    1. Man liekas, labāk savā 40-ajā uzraksti ko līdzīgu 🙂
      Bet 40 svecītes varētu būt iespaidīgi. To vajadzētu atcerēties noorganizēt.

  1. Man bija 33 svecītes 33. dzimšanas dienā, bet pēdējā, ko kārtīgi atzīmēju, bija 35. Uz 40 es vispār visus pasūtīju… Spirāle ir pagriezusies lejup, nav nekā vairs, ko svinēt. Tas nu tā, ne pārāk saistīti ar apspriesto grāmatu 🙂

    1. Es jau kādu laiku tajās vairs īsti nedomāju par sevi. Tas jau vairāk ir pasākums bērniem ar svecīšu pūšanu, kaut kā garšīga apēšanu. Pēdējā dzimšanas dienā es vispār nopirku puķes un aiznesu mammai. Redzēs, vai tāpat liksies arī uz 40 🙂

Ir ko piebilst?