Paulu Koelju – Sānsolis

Ar Paulu Koelju darbiem man vēsturiski bijušas īpašas attiecības. Pusaudža gados mani ļoti ietekmēja “Alķīmiķis”. Arī “Veronika grib mirt” un “Pedro upes krastā es sēdēju un raudāju” mani diezgan spēcīgi aizkustināja. Bet ar to arī man šis autors, tā sakot, izbeidzās. Koelju darbi mani pārstāja uzrunāt. Tie sāka likties neoriģināli. It kā autors jau visu būtu pateicis savās pirmajās grāmatās.

Sānsolis man bija paredzēts brīžiem, kad nekā cita nav ko darīt. Teiksim, sēžu mašīnā un gaidu, kad bērns izgulēsies. Vai arī nakts vidū aizmūk miegs un neko prātu sasprindzinošu negribas uztvert. Tā rezultātā Sānsoli lasīju vairākus mēnešus ar palielām pauzēm.

Galvenajai varonei ir viss. Labs vīrs, bērni, pilnīgi nekādu materiālo problēmu, interesants darbs un depresija. Atšķirībā no Veronikas mirt viņa gluži negrasās. Tā vietā galvenā varone uzmundrina savu dzīvi ar veca skolas laika brūtgāna palīdzību. Ar vienu nokniebšanās reizīti nepietiek, vajag vēl un vēl. Pa vidu pamaisās skolas drauģeļa sieva un būtībā nekas daudz vairāk arī nenotiek. Varones vīrs it kā noprot par kājas paslīdēšanu, bet ir ļoti saprotošs, mīlošs un vieds, kā dēļ abi laimīgi paliek kopā. Visi notikumi dāsni bagātināti ar dienasgrāmatas stila pārdomām un komentāriem, atstājot pusaudzīgu sajūtu.

No grāmatas plusiem varu minēt, ka autors tomēr ir iedziļinājies vidē, kuru apraksta. Koelju atklāj dažādas Šveices un šveiciešu nianses, kuras rada sajūtu, ka stāstītājs tajā vidē nudien ir vietējais. Arī dažas detaļas žurnālistu darbā likās reālas un nesadomātas.

Noteikti manu subjektīvo sajūtu ietekmē paša personīgā attieksme pret sānsoļiem. Autors šajā ziņā ir ar, tā sakot, ievērojami brīvākiem uzskatiem. Galvenokārt, šī iemesla dēļ roka neceļas grāmatu kādam ieteikt. Par krāpšanu var rakstīt ļoti dažādi, bet Koelju darbos valda tāds kā kategoriskums, kas neapskata citus iespējamos situācijas risinājumus vai interpretācijas. Šī stila un mazliet slidenās morāles kombinācija man neliekas pievilcīga. Iespējams, kāds vai drīzāk kāda, kurai kāja savulaik paslīdējusi, par šo daiļdarbu būs augstākās domās.

Subjektīvais baudījums 5/10.

1 thought on “Paulu Koelju – Sānsolis”

  1. Ciest nevaru Koelju, man vienmēr viņš ir licies tāds pseiodofilosofs, kas gari un plaši runā, mētājas ar it kā skaistām frāzēm, bet tā īsti neko noderīgu nepasaka. Izņēmums: “Senjorita Prima un Nelabais” – tā grāmata reāli aizrāva tīri sižeta dēļ. Kaut kur stilistiski pat Markesu atgādināja.

Ir ko piebilst?