Monika Sabolo – Samera

Samera ir viena no grāmatām, kuru reiz sensenos laikos biju atzīmējis savā “varētu izlasīt” sarakstā, bet kāpēc tieši, vairs neatcerējos. Bet kāda par to bēda, jāsāk vien lasīt!

Grāmatas sākuma daļā kāds teju 40 gadīgs jauneklis vārdā Benžamins bezgala dzejiskā valodā stāsta te par saviem sapņiem, te ģimeni, te vizīti pie psihoterapeita, te māsu, kas laikam esot zem ūdens, te par darba vidi, te mājām. Tā – katrā rindkopā kaut kas savs.

Kad pēc pārdesmit lappusēm stāstījuma fragmentācijas pakāpe jūtami mazinājusies, izrādās, ka jauneklim pazudusi māsa vārdā Samera. Vienu dienu viņa ar draudzenēm un Benžaminu gājuši uz mežu un Samera pazudusi. Nu jau ir pagājuši 24 gadi. Nabaga jauneklis ne par ko citu lāgā šajā dzīvē nav domājis. Ģimenē viņš vienīgais bijis tizls un neglīts pretstatā apburošajiem māsai, tēvam un mātei. Par trūkumu gan nav varējuši sūdzēties. Draugu lāgā nav bijis, izņemot vienu dīvaini, ar kuru arī drīz vien sakāvies par to, ka džeks iedrošinājies pasveicināt māsas draudzeni.

Tā nu Benžamins mētājies pa dzīvi, tizls, nevarīgs, sapņus no realitātes nošķirt mazliet nespējīgs. Intensīvi lietojis gandžu. Neizskaidrojama iemesla dēļ meitenes viņa dēļ tvīkušas un pašas kārušās kaklā viena pēc otras. Vienīgi, kad puisis pamēģinājis LSD, viņā kaut kas pamodies un šis nemaņā piekāvis draugu un vēl vienu pazīstamu džeku, kā arī izdemolējis kafejnīcu, vēlāk neko no tā neatcerēdamies.

Benžaminam izveidojās arī ilgākas attiecības ar māsas draudzeni. Tad abi aizgājuši uz masku balli, bet čalim nav bijis kostīma, palicis garlaicīgi un viņš uz kādu brīdi notinies. Tad viņš nejauši ieraudzījis, ka viņa meitene runā ar kaut kādu džeku. Benžamins nekavējoties iesēdies mašīnā, meiteni pametis un aizbraucis. Bez paskaidrojumiem, lai kā arī meitene vēlāk lūgusies. Viņa vēlāk, raudādama gaidījusi džeku pie ieejas durvīm, jo gribot saņemt atbildi, bet šis pateicis “kurš tad negrib atbildi” un savu bijušo čiksīti ignorējis.

Ģimene čalim trāpījusies tāda, kurā viens ar otru lāgā nerunā. Jauneklis šos spēles noteikumus pieņēmis un pat nav iedomājies, ka varētu mēģināt tos mainīt. Šķiet, pubertāte ar pusaudžu protesta gadiem no Benžamina mukusi pa gabalu.

Ko džeks darījis, lai atrastu māsu? Pilnīgi neko. Policistu jautājumus uztvēris ar aizvainojumu. Gremdējies atmiņās un, mazliet virzot grāmatas sižetu uz priekšu, atcerējies dažādus ne pārāk glītus notikumus par māsu un ģimeni, tiesa, pats ne vienmēr saprotot, vai atmiņas ir īstas, vai tikai sapņi.

Tagad maiteklis.

Grāmatas beigās atklājas, ka reizē ar māsu, izrādās, pazudis arī viņiem labi pazīstams džeks. Acīmredzot, nevienam tas nav licies aizdomīgi, vismazāk jau Benžaminam. Varbūt vienīgi policija par to kādreiz aizdomājusies, jo meiteni atradusi pēc divu gadu (!) ilgiem meklējumiem. Tikai, lūk, nu jau pilngadīgā čiksīte vārdā Samera esot atteikusies kontaktēties ar ģimeni un tāpēc par atrašanas faktu paziņots tikai vecākiem. Šie, redzēdami, ka Benžamins tāds depresīvs, domājuši rūpestus čalim pietaupīt un neteikt neko. Patiesību viņš uzzina, aizgājis beidzot uz policiju un sadraudzējoties ar tās darbinieku.

Maitekļa beigas.

Es pat nezinu, vai man te vēl ir vērts pierakstīt, ko par visu augstākminēto domāju. Ticamības momenta man nebija vispār. Galvenais varonis visu savu dzīvi ir tik pārspīlēts lupata, ka dzīvē tādu nemēdz būt. Turklāt viņu dzīvē nekas neaizrauj un neinteresē. Atmiņās viņš gremdējas, terapeitu mudināts. Un tā līdz gandrīz 40 gadu vecumam. Toties meitenes karas kaklā!

Grāmatu izlasīju vienā paņēmienā, subjektīvais baudījums 2/10.

Ir ko piebilst?