Mērkaziņa, sloka un citi zvēri

Reiz tālajā 2010. gadā, kad par putniem īpaši neinteresējos, Elizabetes ielā pie sienas starp kino Rīga un Spartaku abi ar dzīvesbiedreni ievērojām savāda izskata putnu. Tas pacēlās gaisā gandrīz stāvus, bet nekur neaizlidoja un nokrita.

Kādu brīdi domājām, ko lai dara. Putns varbūt bija kaut kur ietriecies un apdullis.

Pienāca divas meitenes un arī sāka interesēties par putnu. Viņas jautāja, kādas sugas putns tas ir un atbildēja, ka mērkaziņa. Nemaz tik pārliecināts par to nebiju, bet tas bija vienīgais tāda izskata putns, kuru tobrīd zināju.

Bija skaidrs, ka mērkaziņai kaut kas nav kārtībā, bet ko darīt tālāk? Meitenes kaut kam zvanīja un noskaidroja, ka neviens putnam pakaļ nebrauks un arī nest to pie speciālista nav nozīmes. Ieteicams esot putnu pārvietot uz citu, mierīgāku vietu un tur arī atstāt.

Devāmies iekšā kino Rīga un palūdzām kādu kastīti, kurā putniņu ielikt. Pie tādas arī tikām un kastē putniņu ielikām bez īpašas pretošanās. Vērmanes dārza krūmiņos noliku kasti zemē. Putniņš nekavējoties ielīda krūmos un pazuda. Meitenes bija otrā pusē krūmiem un stāstīja, ka kaut kas no krūmiem esot ļoti ātri aizlidojis. Savukārt es ievēroju, ka uz manām rokām ir asinis un devos tās strūklakā nomazgāt.

Par šo gadījumu atcerējos, kad sāku apgūt putnu sugas. Tobrīd gan nedomāju, ka no tās šausmīgās kvalitātes bildes vai manām aptuvenajām atmiņām par putna lielumu ir iespējams noteikt sugu.

Kādi tad vispār bija iespējamie varianti?

Sloka. Manuprāt, ļoti neparasta izskata putns. Acis atrodas pašā galvas augšā. Garš knābis. Ķermenis šķiet nedaudz tukls, spārni relatīvi īsi. Lielumā aptuveni starp balodi un pīli.

Te būs attēls no vikipēdijas.

Sloka. Autors Ronald Slabke, CC BY-SA 3.0, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=5703078

Sloku vislabāk novērot mežā vai meža malā. Tad ir jāpazīst slokas sauciens, kurš man izklausās kā “prr-prr-prr-psit!”, kur tos “prr” esmu saklausījis tikai ierakstos, bet ne dzīvē. Es arī “psit!” neievērotu, ja vien kādā putnu ekskursijā Imants nebūtu tiem pievērsis uzmanību. Vispār mirklis, kurā pieredzējis putnu pazinējs norāda uz kādu niecīgu pazīmi, kas ļauj viennozīmīgi identificēt putna sugu, man vienmēr šķiet līdzīgs burvju mākslas paraugdemonstrējumam.

Pēc bildēm spriežot, sloka mēdz ne tikai lidot, bet arī nosēsties. Biežāk gan tomēr to nākas redzēt pārlidojam vai aizlidojam.

Mērkaziņa izskatās gandrīz tāpat kā sloka, tikai mazāka, ar proporcionāli garāku knābi un svītrojums uz galvas ir paralēls, nevis perpendikulārs knābim. Mērkaziņai interesanti, ka tā dzied ar asti. Nu, varbūt ne gluži dzied, bet gan muzicē. Muzicēšanu esmu dzirdējis vairākas reizes. Redzējis putniņu arī, bet tikai no liela attāluma.

Mērkaziņa lidojumā. Neko izcila bilde tā, protams, nav, bet sniedz vismaz minimālu ieskatu, cik viegli vai grūti ir pie šī putna bildes tikt tādam vidusmēra rīdziniekam kā es.

Vēl ļoti līdzīgi putni ir ķikuts un vistilbe.

Ķikuts Latvijā ir reti sastopams. Viņu vispār nav daudz, pie tam ķikuts ir izlepis un mīl uzturēties vienīgi sevišķās pļavās. Pagājušajā gadā dabasdatos reģistrēti tikai pieci novērojumi, visi Latvijas austrumos. Salīdzinājumam slokai reģistrēti 234 novērojumi visā Latvijas teritorijā, mērkaziņai – 237.

Vistilbe no šīs četrotnes ir vismazākā. Pats to nekad neesmu redzējis, bet stāsta, ka to atšķir, ejot pa pļavu. Ja kaut kas izspurdz teju no kāju apakšas, tad tā ir vistilbe. Šim putnam 2019. gadā reģistrēti 19 novērojumi, seši no tiem Rīgā. Vistilbe drīzāk ir ne tik reta, cik grūti ieraugāma, piemērs.

Atgriežoties pie putna pie kino Rīga, mērkaziņai tas šķita nedaudz par lielu. Ķikuts arī nav liels un vistilbe vispār sīciņa. Bet ir vēl viena pazīme. Putnam svītras uz galvas ir perpendikulāri knābim, kas ir slokai raksturīga pazīme.

Cerams, viņai izdevās tikt pie veselības.

Ir ko piebilst?