Stipri šaubos, vai būtu maz rokā ņēmis grāmatu ar tādu nosaukumu, bet dzīvesbiedrene to paņēma bibliotēkā autora dēļ. Nācās vien lasīt.
Izrādījās, ka Sievu skola nav ne mājsaimniecības rokasgrāmata, ne didaktisks romāns.
Pirmajā daļā publicēta Evelīnes dienasgrāmata, laikā, kad viņa tikko ir salaulājusies. Evelīne to turpina pēc divdesmit gadu pārtraukuma, kad pilnīgi mainījies skatījums uz savu vīru Robertu.
Otrajā daļā lasāma Roberta replika attiecībā uz publicēto Evelīnes dienasgrāmatu. Protams, viņš ar to nav apmierināts. Roberts sniedz redzējumu uz notikušo un pamato savu izturēšanos.
Trešajā daļā lasāmi abu meitas Ženevjēvas komentāri vai. precīzāk sakot, daži notikumi un izjūtas skolas gados.
Sākums bija diezgan grūts, Sajūsminātas sievietes nekritiska dienasgrāmata ar dažādu notikumu izklāstu mazliet saraustītā hronoloģijā. Nē, man nepatika. Lasīt var, bet prieka nekāda.
Pēc divdesmit gadiem kļuva daudz interesantāk. Galvenajai varonei rozā brilles nokritušas un vīrs “dabū pēc nopelniem”. Ļoti piesardzīgi tiek pieļauta doma par šķiršanos. Tie tomēr bija citi laiki, sabiedrības prasības pret citiem cilvēkiem bija daudz stingrākas nekā mūsdienās.
Roberts manī lielu interesi neraisīja, kā jau “pareizais tips”. Toties Ženevjēvas stāstītais šķita visinteresantākais. Viņa nelaimīgi iemīlējās savā klasesbiedrenē un tālāk vēl būdama jauna meitene iestājas par sievietes tiesībām audzināt bērnus pašai, bez vīrieša klātbūtnes vai palīdzības.
Jāatzīst, ka autoram visi tēli ir izdevušies ļoti labi. Šķiet, ka daiļdarba galvenā ideja bijusi aplūkot sievietes lomu sabiedrībā no dažādām pusēm. Līdz ar to darbs ir nedaudz feministisks šī vārda vislabākajā nozīmē. Tas dod nelielu ieskatu tā laika sieviešu problēmās. Tiesa, mazliet saraustītās hronoloģijas un notikumu trūkuma dēļ grāmatu gluži nevar nosaukt par aizraujošu.
Subjektīvais baudījums 7/10.