Dzīve ārkārtas situācijā

Atzīšos, ka par plānu ieviest ārkārtas situāciju uzzināju no visai ticama avota dažas stundas pirms tas vēl bija noticis. Ko tas precīzi nozīmēs, to, protams, no baumu līmeņa informācijas saprast nevar. Gudrākais šķita paklusēt un neizplatīt baumas tālāk.

Labu brīdi nevarējām saprast, ko tieši Ministru prezidents domājis ar “mācības nenotiek”, jo tas nav gluži tas pats, kas “skolas slēgtas”. Vai arī “bērnudārzā jāapliecina, ka tiešām nav iespējas bērnu atstāt citur un ka neesi kontaktējies ar covid-19 skartajām valstīm vai teritorijām”. Manuprāt, Latvija arī ir covid-19 skarta valsts, nemaz nerunājot par Igauniju (109 gadījumi!) , kuras šobrīd kopējā valstu sarakstā nav. Un ko tad, ja esmu tajā skartajā teritorijā bijis, bet bērnu atstāt nav kur? Ne velti vecāki zvanījuši ārstiem cerībā uz slimības lapas saņemšanu, bet neko nav dabūjuši. Tādā veidā viņi tiek provocēti atdot bērnus bērnudārzā un turēt muti. Pēc tam visiem būs lieli brīnumi, no kurienes un kāpēc izcēlusies epidēmija bērnudārzos “Sauļuks”, “Pončiks” un “Komētiņa”. Domāju, ka, ja ģimenē patiešām ar covid-19 saslimsim, tad tieši tāpēc, ka mazākais to būs atnesis no bērnudārza. Varam klepot elkoņos, valkāt sejas maskas un mazgāt rokas kaut līdz jēlumam, bet jauneklis tam visam varēs uzšķaudīt.

OK, ārzemēs no ģimenes neviens nav bijis kopš vasaras un ar ceļotājiem tiešām nav gadījies saskarties. Ar sabiedrisko transportu gan mēdzu braukt. Tāpēc principā varu arī vest savas atvases uz bērnudārzu, bet kā es to varu zināt par citiem vecākiem? Drošāk būtu atstāt bērnus mājās, bet nav kas pieskata. Darbu neviens atcēlis nav, strādāt vajag. Teorētiski var ņemt atvaļinājumu vai, ja ar darba devēju nevar saskaņot un nav bail sabojāt attiecības, bezalgas atvaļinājumu. Bet būsim reāli – ne visi to var atļauties darīt un, ja arī daļa to izdarīs, būs jārēķinās, ka daļa nepieciešamo, grūti aizvietojamo darbinieku gluži vienkārši pārtrauks strādāt. Viņu vidū ārsti, māsiņas, mašīnisti, elektriķi, ugunsdzēsēji, policisti un tā tālāk. Viņu sniegto pakalpojumu pieejamības pasliktināšanās var radīt ķēdes reakciju, kurai galu grūti iedomāties. Tāpēc jau arī ir drošāk iepirkt pārtiku kādam laikam uz priekšu.

Pārtiku ģimenē parasti sapērkam lielos daudzumos kādai nedēļai uz priekšu. Ir arī nelielas rezerves, tāpēc mums nebija izteiktas vajadzības mesties uz veikalu. Šo to, protams, vajag, bet domāju, ka šoreiz saprātīgāk varētu būt regulāri apmeklēt mazos piemājas veikaliņus, nevis braukt ar auto uz lielajiem tirdzniecības centriem. Šķiet, ka ir daudz cilvēku, kuri vairs neprot iepirkties veikalos, kas nav lieli rimi vai maksimas. Jā, mazajos nav tik lielas izvēles, toties plaukti pilnāki un rindas mazākas (vismaz, kad pēdējo reizi biju veikalā).

Darba devējs situācijas nopietnību ņēma vērā jau pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas. Ja puse no kolektīva vai pat vairāk uz nezināmu laiku noliktos ar vīrusu, uzņēmuma turpmākā pastāvēšana būtu nopietni apdraudēta. Laicīgi sākām plānot darbu organizāciju, strādājot no mājām. Teorētiski es varu strādāt attālināti, praksē nav tik vienkārši, jo diezgan daudz laika sanāk veltīt sarunām. Pacelt klausuli un piezvanīt kolēģim nav tomēr tas pats, kas pateikt pāris vārdus netālu sēdošajam. Tomēr nākas pierast. No vienas puses strādāt mājās ir diezgan patīkami, jauka vide, mazāk traucējumu. No otras, grūtāk saņemties darbam, mazliet skumīgāk bez saviem foršajiem kolēģiem. Ja mājās paralēli būtu jāpieskata bērni, tad gan es nevarētu pastrādāt vairāk par dažām stundām dienā.

Ar bērniem tagad vairs nevaram doties uz veikalu, bibliotēku, kaut vai dzelzceļa staciju vilcienus paskatīties. Nekādi lielie staigātāji viņi nav, attiecīgi brīvdienas prognozējamas diezgan vienveidīgas: mājas / spēļu laukums / mājas.

Pirms nepilna mēneša atteicos no dzīvības apdrošināšanas. Manuprāt, pārāk dārgi un, ņemot vērā manu visai piesardzīgo dzīves veidu, maz pamatoti. Kad lietas ar vīrusu sāka kļūt nopietnākas, sāku domāt, vai neesmu pārsteidzies. Bet tagad, kad ir ārkārtas situācija, domāju, ka neko nepareizu neesmu izdarījis. Gan jau apdrošinātājs tāpat mēģinātu aizbildināties ar “valstī noteiktu ārkārtēju stāvokli”, tāpēc “neko nemaksāsim”.

Par valsts iestāžu komunikāciju ar sabiedrību kritiskus vārdus teicu jau agrāk un neesmu savas domas mainījis.

Kopumā ņemot, ikdiena kļuvusi citādāka, bet vismaz pagaidām ne būtiski sarežģītāka. Nezinu, vai izdosies no baciļa izvairīties, bet tāpēc nav ko nodurt galvu vai bēdāties. Gribētos cerēt, ka valsts mērogā tiks darīts viss iespējamais, lai aizsargātu tās iedzīvotājus, bet, ja pat informācijas pasniegšanā vērojama visai nepārdomāta pieeja, tad neko labu šajā ziņā negaidu.

Būtu jauki, ja vēl kāds uzrakstītu, kā viņa ikdiena mainījusies vīrusa dēļ.