Vispār šī grāmata pie manis nonāca, lai atdodu tur tam džekam, kas savāks pārējās nederīgās grāmatas. Sanāca ne gluži tā. Un tad man gadījās slimot ar koronavīrusu, un pa naktīm bieži negulēju, un neko baigi inteliģento lasīt nespēju, un šis, likās, varētu derēt.
Kasparu Kambalu es vēl atceros kā basketbolistu. Esmu tāds kā basketbola līdzjutējs – diletants. Neko daudz nezinu, baigi neinteresējos, kādreiz kaut ko paskatos, bet kopumā basīša virtuve nav sveša. Un kāds ir šī līdzjutēja-diletanta viedoklis par Kambalu un viņa spēli izlasē (jo citu nemaz neesmu redzējis)?
Kambalu žurnālisti bija regulāri slavējuši un likās, ka aug perspektīvs NBA lietaskoks. Tā tomēr nesanāca, bet kāpēc tā, vismaz man tobrīd nebija skaidrs. Pirmajās izlases spēlēs ar Kambalu šķita, ka tas džeks ir riktīgs papildus spēks un prieks bija skatīties. Bet, jo tālāk skatījos, jo vairāk likās, ka Kaspars patiesībā dara vienu un to pašu. Dara to pavisam neslikti, bet, skatoties uz pārējo džeku spēli, pat man šķita, ka kaut kas nav. Lai Kaspars spētu produktīvi spēlēt, pārējiem lielāko daļu laika jāspēlē uz viņu. Nespēju iztēloties, ka tas tā reāli varētu notikt. Tad tā vairs nebūtu Latvijas izlase. Mani nepārsteidza, ka izlases treneri pēc Kaspara Kambalas, teiksim tā, īpaši neilgojas.
Par tālākajām viņa profesionālajām gaitām es kaut ko zinu, bet par privātajām gandrīz neko. Tagad gan mazliet zinu, jo, lasot grāmatu, vienā brīdī man radās jautājums, bet no kā viņš šodien dzīvo, kā pelna naudu, ar ko nodarbojas? Neteiktu, ka man tas palika ļoti skaidrs, bet gan jau es bez šīm zināšanām iztikšu tāpat kā līdz šim.
Kā grāmatas autors norādīts Armands Puče. Grāmatas tekstu stāsta pats Kaspars Kambala pirmajā personā. Un tā visu grāmatu. Stāstījumu dažbrīd pārtrauc dzejas rindas, to autori parasti nav norādīti un tas liek domāt, ka vairumā gadījumu tas ir pats Kaspars Kambala. Vai varbūt tomēr Armands Puče? Norādītais autors Puče visdrīzāk sarakstījis pēdējo vāku, kā arī divas lapaspuses garo ievadu. Pārējo tekstu, iespējams, viņš pats atšifrējis no diktofonā veiktiem ierakstiem, varbūt arī to veicis kāds viņa noalgots cilvēks. Vēl Armands Puče, visai iespējams, sadalījis tekstu pa nodaļām. Ko vēl? Nespēju iedomāties. Bet ar to viņam pietiek, lai dēvētos par grāmatas autoru. Nesaprotu, bet lai nu tā būtu. Tāpat nesaprotu, uz kā sirdsapziņas ir tādi vārdi kā “niger” (jāraksta nigger), “kāzu sertifikāts” (latviešu valodā tā nesaka, pareizāk būtu laulības apliecība) vai “Dr. Touth” (zobs vienskaitlī ir tooth).
Kambalas stāstījums drīzāk nav, nevis ir hronoloģisks. Par bērnību vairāk ir grāmatas sākumā, bet šur tur manāma atkārtošanās. Lūk, daži secīgu nodaļu temati – visu daudz maz nopietno attiecību raksturojums, visnotaļ garlaicīgā dzīve ASV pirms universitātes, Lasvegasas vide, dzīve ar pirmo sievu Džesiku, Kambalas skats pašam uz sevi basketbola laukumā, nākošā sieva un trīs miruši bērni, kāpēc Kambala netika NBA. Tuvāk beigām ir arī nodaļas par Latvijas izlasi, prostitūtām, attiecībām ar bērniem.
Īpaši pirmajās nodaļās jūtams, ka Kambalam pašvērtējums nav no pieticīgajiem. Savukārt kļūdu analīze vai “varēju rīkoties citādāk” nav priekš viņa. Citādi lasīt principā var. Neteiktu, ka grāmatas saturs mani ar kaut ko būtu šokējis. Nedaudz pabrīnījos par tēriņu apjomu, vājprātīgo prostitūtu un jo īpaši alkohola daudzumu.
Kambalas karjeras līkloču nezinātājam lasīt nebūs komfortabli, ja pirms tam nepalūkosies vikipēdijā ar hronoloģiski uzskaitītiem klubiem. Hronoloģiskajā jūklī nav viegli izsekot, kurā brīdī ir Turcija, kurā Krievija, bet kurā ASV.
Žēl, ka grāmata nav tapusi pēc spēlētāja karjeras beigām, bet agrāk. Trūkst loģiska nobeiguma.
Un, pats galvenais, trūkst citu viedokļu, īsu sarunu ar pieminētajiem personāžiem. Arī fotoattēlu nav, ja neskaita noģīmi uz pirmā un plikni ar slotu uz otrā vāka. Šī grāmata nav nekas vairāk kā parasti memuāri. Muļķīgi, jo patiesībā Kaspara dzīve bijusi gana krāšņa, lai no tās izveidotu ļoti interesantu grāmatu. Bet tas nu galīgi nav izdarīts. Iets ātrākais un vienkāršākais ceļš. Tāds arī ir rezultāts.
Visbeidzot dzīvesbiedrene man jautāja, kāpēc tur ir “āmen”. Skaidroju, ka Armands Puče to aprakstījis ļoti daudznozīmīgu vārdu. Jā, bet kāpēc virsrakstā ir “āmen”? Nezinu. Laikam gribējās pazīmēties ar kaut ko skandalozu un it kā gudru. Citu skaidrojumu neredzu.
Subjektīvais baudījums – gandrīz apmierinoši, tātad 4/10.