Ceļojums uz Bolderāju

Šī gada pirmajā maijā es izgāju no mājām un devos uz pieturu “Pērnavas iela”. Biju paredzējis iekāpt autobusā un doties pastaigā kādā man ne pārāk labi zināmā Rīgas vietā. Ja brauktu 13. autobuss, es dotos uz Kleistiem, bet, ja 3., tad uz Spilves lidostu.

Pa ceļam nogāju arī gar Grīziņkalnā notiekošo piketu. Bija sanācis ne sevišķi liels pūlis ar cilvēkiem, pie mikrofona krieviski runāja kaut kāds cilvēciņš un daži jaunieši dalīja apdrukātus papīrīšus sarkanā krāsā.

Es arī paņēmu vienu, pārlaidu acis, neko peļamu tajā neatradu un pametu cītīgāku skatu visapkārt. Biju praktiski vienīgais jaunais cilvēks tur, ja neskaitīja lapiņas dalošos. No skatuves nogāja manis pieminētais cilvēciņš un piepeši mani sagrāba nelabas aizdomas. Piegāju pie tuvāk esošā onkuļa un jautāju, vai viņš nezina, kurš bijis iepriekšējais runātājs. Onkulis apstiprināja manas klusās aizdomas, teikdams, ka tas bijis Nils Ušakovs. Vēl viņš piebilda, ka nav tik sapucēts kā televizorā un tādēļ varbūt pagrūti pazīt. Mājās ievēroju, ka esmu viņu pat netīšām nobildējis un ka onkulim par sapucēšanu laikam bijusi taisnība.

Pieturā pirmo, kā jau man iepriekš šķita, sagaidīju trešo autobusu. Iekāpu tajā, apsēdos un braucu uz priekšu. Pēc pāris pieturām iekāpa kāda sevišķi trokšņaina ģimene ~6 cilvēku sastāvā un apsēdās netālu no manis. Piespiedu kārtā kādu pusstundu nācās klausīties sevišķi skaļas sarunas par visdažādākajām sadzīves tēmām, kuras, par laimi, ilgi manā atmiņā neaizkavējās.

Pa ceļam nobildēju nelielo Iļģuciema dzelzceļa staciju. Sevišķi bieži vilcieni tur droši vien vairs nebrauc, kur nu vēl pasažieriem domātie, bet stacija ir.

Tālāk devos pa ceļu uz Spilves lidostu. Tās ēka man vienmēr iedvesusi cieņu, lai arī rotāta ar sirpi un āmuru. Nezinu, vai tā vēl tiek izmantota lidlauka apkalpošanai. Kopumā ēka diezgan nolaista. Labi, ka tai vismaz ir sargs, kurš, kā man gribētos cerēt, uzmana ēku no izlaupīšanas un demolēšanas. Manuprāt, lidostas ēkā ļoti labi iederētos kāds muzejs vai izstāžu zāle. Vienīgi līdz centram patālu.

Tālāk devos pa ceļu gar lidostas kreiso pusi. Diez cik viegli tas nebija, jo uz ceļa bija daudz, daudz ūdens un kaut kur peļķes malā gluži netraucēts gozējās pīļu tēvs. Kaut kā apgāju lielajai peļķei apkārt un devos uz priekšu. Pa labi no manis pāris skolnieciņu dzīvojās pa pamestu būdiņu un lielu kaudzi ar koka kastēm blakus lidostas teritorijai. Pa kreisi garām paskrēja kāds īpaši ātras pārvietošanās cienītājs. Mazliet tālāk pa labi varēju vērot daudz, daudz ceļamkrānu.

Kad biju nogājis labu gabalu uz Ziemeļiem, man nācās izvēlēties – brist taisni kaut kādos džungļos iekšā, kur vīdēja reti mīdīta taciņa vai arī sekot pa priekšu aizskrējušajam vīrietim uz šosejas pusi. Izvēlējos pirmo variantu.

Diez cik ātri uz priekšu netiku, jo ceļš bija pilnīgi pārplūdis.

Mēģināju tomēr kaut kā cīnīties, lienot cauri aizaugušajiem krūmiem. Pa ceļam sastapu daudz, daudz vārnu, kuras par manu klātbūtni nešķita pārāk sajūsminātas.

Kaut kā lēnām tomēr uz priekšu cīnījos un tiku pat līdz civilizēta izskata celiņam. Tas man deva iespēju pāriet pāri kreisajā pusē esošajam grāvim.

Aiz grāvja atklājās gluži pieņemams ceļš. Devos pa to Ziemeļu virzienā uz priekšu un gan pa labi, gan pa kreisi parādījās augsti koka žogi.

Secināju, ka dodos cauri mazdārziņiem. Pa ceļam redzēju vairākus tantukus un onkulīšus. Bija manāma arī viena otra ģimene ar savu privāto automobili. Īpaši necentos klausīties cilvēku sarunās, bet latviešu valodu tā arī diemžēl nesadzirdēju ne tobrīd, ne arī vēlāk visa ceļojuma gaitā.

Viens no foršākajiem ievērības cienīgajiem objektiem bija paprāvs paštaisīts vēja rādītājs. Tie baltie ripuļi sānos ir burku vāciņi.

No Spilves lidostas skrejceļa gala acīm atklājās visai glīts skats uz Rīgas centru.

Gabaliņu tālāk nonācu pie manā Nokia-s kartē iezīmētā Hapaka tilta. Kaut kā negribējās mēģināt līst pāri. Vispār otrā pusē atrodas mazdārziņi, kuriem piekļūt bez šī tilta lietošanas ir diezgan sarežģīti.

Arī manā – kreisajā Hapaka grāvja pusē virzienā uz Ziemeļiem turpinājās mazdārziņi un turpināju maldīties pa celiņiem starp tiem. Kādā brīdī man pretī nāca sieviete no iepriekš 3. autobusā izdzirdētās sevišķi skaļās ģimenītes un krieviski jautāja man ceļu uz autobusa pieturu. Atbildēju (latviski), ka tā īsti nezinu, bet vajadzētu būt tajā virzienā un parādīju ar roku. Viņa man vēlreiz krieviski – bet pateiksiet, kur ir pietura? Nobrīnījos, tāpat vēlreiz parādīju ar roku un atkal latviski noteicu, ka laikam jau tur. Viņa man – paldies un prom bija. Tā arī nezinu, vai kaut ko saprata no manis teiktā un rādītā un vai līdz savam galamērķim vispār aizkļuva.

Pats es turpināju doties uz priekšu. Pabrīnījos par pīļu pāri, kurš, kā izskatījās, vienā no nelielajiem mazdārziņiem bija apmeties uz pastāvīgu dzīvi.

Kad beidzot no mazdārziņu teritorijas biju ticis laukā, nonācu pie dzeltenas ēkas, izdaiļotu ar sarkanu cilvēciņu figūrām.

Vienmēr esmu mazliet apbrīnojis, ka atrodas cilvēki, kuri pieliek savus spēkus tādu it kā neinteresantu ēku izdaiļošanai. Galu galā – tas nav nekāds ofiss, viesnīca vai dzīvojamā ēka. Neviens pat neievērotu, ja tā noplukusi stāvētu ceļa malā. Droši vien jau arī nokrāsotu to īpaši daudzi neievēro, jo gājēju tajā vietā ir maz, bet automašīnas traucas garām lielā ātrumā.

Tālāk devos paralēli vilciena sliedēm. Izgāju cauri Bolderājai un no dzelzceļa tilta vēlējos nobildēt Buļļupes gulbjus, bet piedzīvoju nepatīkamu pārsteigumu – nespēju nospiest fotoaparāta knipsēšanas pogu. Dikti sabēdājos, bet pie gulbjiem tomēr aizgāju. Saskaitīju 16 lielos, baltos putnus.

Atkal uzņēmu kursu uz Ziemeļiem un gāju līdz nonācu pie jūras. Bija dikti vējains un jau pēc pārsimts gar jūras malu noietiem metriem devos Dienvidu virzienā vietā, kur, manuprāt, vajadzēja būt ceļam uz 3. autobusa galapunktu. Ceļa vietā es atradu šauru koka celiņu un riskēju tālāk doties pa to. Lai arī daudzas reizes esmu bijis Daugavgrīvā, par šāda celiņa eksistenci uzzināju pirmo reizi. Tas mani līkločiem ieveda kādas pļavas vidū, no kuras tikt laukā sausām kājām nemaz nebija tik vienkārši, jo pļaviņu no ceļa uz autobusu šķīra paprāva ūdens barjera. Pēc tam jau gāju uz autobusu, sagaidīju to un pēc kādām trim pieturām attapos, ka neesmu nopīkstinājis savu dzelteno kartona gabaliņu. Sapratu, ka esmu to aizmirsis izdarīt tāpēc, ka, iekāpjot reizē ar mani, to nedarīja vispār neviens pasažieris. Vairums no viņiem pēc tam izkāpa Bolderājā…

Pēc tam aizbraucu atkal līdz Pērnavas ielai, izkāpu un devos mājās :).

Kopumā bija interesanti. Sausākos laika apstākļos gan būtu komfortablāk, bet ne tik interesanti. Turklāt ir savs azartiņš tajā, ka nezini, kas gaida aiz nākošā stūra un vai vispār tiksi uz priekšu. Nezinu, vai gribētu ieteikt draugiem staigāt pa tādu maršrutu, jo visi to droši vien neuztvertu ar sajūsmu. Galu galā komforta maz, ko redzēt it kā nav, kājas pēc tam, iespējams, būs slapjas un dubļainas… Tomēr tā ir realitāte, tā ir mūsu galvaspilsētas otrā, trešā vai n-tā seja, kuru pazīst tikai retais. Tā ir interesanta tieši ar savu neparedzamo daudzveidību.