Sveicināta, mana zeme ir Irmas Grebzdes autobiogrāfisks darbs. Pati autore tās nodēvējusi par atmiņām.
Darbu var iedalīt trīs daļās. Pirmajā Irma ir skolniece un uzsāk savas mācību gaitas Rīgā. Otrajā Irma meklē un atrod savu pirmo darbu, kurš saistīts ar lopkopību. Trešajā daļā Irma iekārtojas uz dzīvi citā pilsētā un meklē citu, sirdij tuvāku nodarbošanos. Starp darba daļām ir hronoloģiski gari pārtraukumi. Savā ziņā daļas ir gandrīz neatkarīgas viena no otras.
Par skolas gaitām lasīju ar lielu aizrautību. Šķita, ka autore visu stāsta kā bijis. Lasīšanu bija grūti pārtraukt, visu laiku gribējās izlasīt “vēl tikai vienu lappusīti”. Šī daļa aizņem gandrīz pusi grāmatas.
Par nesenākiem laikiem autore stāsta it kā negribīgāk. Hronoloģiskie pārrāvumi raisa aizdomas, vai tajos nav noticis kas tāds, ko autore vēlas noklusēt. Gan otrajā, gan trešajā daļā autore attēlo sevi kā prasmīgu siržu lauzēju, kuru tādi panākumi patiesībā nemaz neinteresē, bet, acīmredzot, viņai piemīt slēpti talanti un īpašas pievilcības spējas savaldzināt ērmīgus un pat sākotnēji naidīgus tipus par spīti savai (pēc pašas vārdiem) necilajai ārienei. Var jau saprast, ka atmiņās par sevi nav īpaši patīkami kavēties pie netīkamām lietām, tomēr rezultāts manai gaumei sanācis mazliet par saldu. Cik tad ilgi cukura sīrupu laizīsi? Man pazuda ticamības moments. Es ticu, ka tas ir autobiogrāfisks stāsts par autori, kādu viņa vēlējusies atstāt lasītājiem, bet ne pārāk, ka tā arī patiešām viss bijis, kā viņa raksta.
Ja darbu vērtē mazāk no literāra, vairāk no kultūrvēsturiska aspekta, tad tā ir atzīstama sava laika liecība. Aprakstīta Latvijas brīvvalsts laika Rīga, Daugavpils, cilvēki laukos un to dzīves.
Žēl, ka darbam reāli nav nobeiguma, kaut arī to uzrakstīt, manuprāt, nebūtu bijis grūti. Otrais pasaules kara sākums dod lielisku iespēju pielikt stāstam treknu punktu, bet tā nav izmantota.
Par pirmo daļu mans subjektīvais baudījums ir 9/10, par otro – 5/10, par trešo 3/10.