Rudens sonātē pie ilgi nesatiktās meitas ar vīru ciemos atbrauc viņas māte – slavena pianiste, kurai allaž bijis pārāk maz laika savai ģimenei. Pamazām tiek uzplēstas dažādas pagātnes rētas un atklājas neglīti pagātnes notikumi.
Izvirzītos jautājumus var interpretēt gan kā konfliktu starp māti un meitu, gan radošu personību un tās grūtībām īstenot sekmīgu ģimenes dzīvi, gan arī rezultātu ilgstoši uzkrātai spriedzei cilvēku starpā un grūtībām nonākt pie risinājuma.
Rudens sonātes autors ir režisors Ingmars Bergmans, ar kura daiļradi esmu visai labi pazīstams. Arī filmu “Rudens sonāte” esmu savulaik redzējis, bet pirms izrādes to diez ko labi neatcerējos. Vidusmēra Bergmana filmā galvenie varoņi ir noslēgti skandināvi, kuri savas problēmas un pārdzīvojumus parasti noklusē līdz ilgāk vairs nevar. Attēlotās emocionālās izlādes ir introvertas un ļoti dziļas. Manuprāt, attēlot Bergmana darbus ir ļoti sarežģīts uzdevums, īpaši aktieriem.
Tā kā esmu redzējis gan Otello, gan Noziegumu un sodu, gan Mēnesi uz laukiem u.c. Māras Ķimeles izrādes, tad zināms priekšstats man bija par to, ko varu gaidīt no izrādes. Es nesagaidīju savu priekšstatu. Tas ko redzēju, bija visīstākais Bergmans.
Izrādē vērojama tā pati skandināvu noslēgtība, šķietama viegla neveiklība savstarpējās sarunās. Skatuves iekārtojums ir skaists ar savu gaišumu un vienkāršību. Galvenais izrādes smagums balstās uz Ingu Tropu un Baibu Broku. Broka atstāj ļoti pārliecinošu iespaidu, kamēr Tropa, nu, nav tomēr Līva Ulmane. Varbūt es to neievērotu, ja nebūtu redzējis filmu. Bergmana “Rudens sonātē” meitas tēls ir tik spilgts, ka mātes tēlojums paliek otrajā plānā. Māras Ķimeles izrādē uzsvari it kā saliekas otrādi. Bet tā ir tikai tāda subjektīva piezīme, kurai nevajadzētu būtiski ietekmēt izrādē gūto baudījumu. Jo galvenais izrādē ir klausīties un sekot līdzi.