Labu laiku man bijušas aizdomas, ka Māris Čaklais bijis viens interesants cilvēks. Viņš ir vārdu autors leģendārās filmas Četri balti krekli dziesmām, vairākām Līvu vecajām dziesmām kā Saldus saule vai Jānītis pīpē, kā arī scenārija autors multiplikācijas filmām par Dillī Dallī. Ir jau vēl daudzi citi darbi, bet šie man nāk prātā vispirms.
Palūkojos, kas no Čaklā darbiem varētu būt interesants lasīšanai un izvēlējos “Laiks iegravē sejas”. Tie esot uzmetumi memuāriem, pirmā grāmata.
Jāatzīst, ka autors savu darbu raksturojis ļoti precīzi, jo par memuāriem tos gluži saukt nevar, bet savā ziņā tie tomēr tādi ir. Par pašu Māri Čaklo memuāros diez ko daudz nemaz nav rakstīts. Galvenie grāmatas varoņi autoram ir citi cilvēki. Mirušie, kas atstājuši pēdas autora dzīvē. Pārsvarā aprakstīti ir literāti. Savai aizgājušajai dzīvesbiedrenei nodaļa nav veltīta. Dažas nodaļas ir par ko citu, piemēram, mazliet par bērnību, par latviešu strēlnieku traģiskā liktens attēlojumu, Armēnijas traģēdijām.
Rakstīts, šķiet, pašam sev vai visai zinošam lasītājam. Autors necenšas skaidrot, ka, lūk, šajos gados es strādāju tur un tur, tad aizgāju no darba tāpēc un tāpēc, bet tad man nomira mīļotā sieva. Protams, grāmata atklāj lasītājam autora personību un šādus tādus notikumus viņa dzīvē, bet no tāda apjoma grāmatas nudien gaidīju vairāk.
Nostiprinājās manas aizdomas, ka cilvēks bijis interesants, apķērīgs un gudrs. Diemžēl šis viņa darbs nudien ir tikai uzmetumi memuāriem.
Subjektīvais baudījums 7/10.