Grāmata – Kas nogalina lakstīgalu

Kā jau tas mēdz būt ar slavenām grāmatām, arī šī bija dzirdēta, radies iespaids par klasisku literatūru, bet konkrētāk neko nezināju. Nosaukums šķita muļķīgs, tomēr ķēros pie lasīšanas ar cerībām. Galu galā arī “Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu” nav neko gudrs nosaukums. Starp citu, angliski darbu sauc “To Kill a Mockingbird” un es nespēju saskatīt attaisnojumu neprecīzajam tulkojumam.

Stāsta galvenā varone ir maza meitene vārdā Džīna Luīze. Biežāk gan viņu dēvē par Sprigaci. Biju pārsteigts, vēlāk uzzinot, ka angļu valodas oriģinālā bijis “Scout”.

Tātad Sprigace iesāk stāstīt par brāļa sakropļoto elkoni un cenšas atrast punktu, līdz kuram atkāpties, lai viss būtu secīgi un saprotami. Viņa atkāpjas krietni tālā pagātnē, stāsta šo un to, par elkoni lasītājs pilnīgi aizmirst, līdz atceras par to pašā grāmatas noslēgumā.

Notikumi risinās pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Tas jāsecina no tā, ka tiek zākāts tobrīd pie varas esošais Hitlers.

Sprigaci audzina tēvs un nēģeru kalpotāja Kalpurnija. Vēl viņai ir vecāks brālis. Dzīvo viņi visi nelielā ASV ciematā. Pa laikam viņiem piebiedrojas rotaļu biedrs Dillis.

Aiz “nav ko darīt” bērni ieinteresējas par kaimiņu māju. Tās iedzīvotāji turas ļoti savrupi. Stāsta, ka tajā dzīvo kāds vīrietis, tā sauktais Briesmeklis, kurš nekad neejot ārā. Par viņu klīst baumas, ka esot savulaik bez iemesla iedūris šķēres savam tēvam kājā. Pirmās grāmatas puses notikumi vairāk vai mazāk ir saistīti ar Briesmekli. Bērni viņa tēlu lieto rotaļās, tēvam tas nepatīk, viņi neklausa, lien pie Briesmekļa mājas, pazaudē tur bikses un tā tālāk.

Otrajā grāmatas pusē galvenais notikums ir kāda nēģera aizturēšana par varas darbu pastrādāšanu pie kādas baltās sievietes no sevišķi nelabvēlīgas ģimenes. Sprigaces tēvs Atikuss ir advokāts. Protams, viņam šis nēģeris jāaizstāv. Ciematiņā valda nešaubīgs viedoklis, ka nēģeris ir vainīgs, viņu vajag nolinčot un Sprigaces tēvam, viņu aizstāvot, visi nav mājās. Atikuss aizstāv nēģeri arī pret linčotāju bandu, precīzāk, viņu paglābj paša bērni. Norisinās tiesa, lasītājs tiek pārliecināts par nēģera nevainību un tālāk bez maitekļiem vairs nevar pastāstīt.

Interesanti, ka autorei Hārperai Lī šis 1960. gadā izdotais darbs faktiski ir viņas vienīgā grāmata. Otra ir izdota 2015. gadā un ir “Kas nogalina lakstīgalu” pirmvariants, tiesa, ievērojami atšķirīgs. Vēl viņai bijušas dažādas publikācijas žurnālos.

Jāpiebilst, ka “Kas nogalina lakstīgalu” ASV ir ļoti, ļoti populārs darbs. Par to savā ziņā liecina arī ieraksta vikipēdijā apjoms. Tomēr es to nespēju saukt par lielisku grāmatu. Kāpēc tā?

Ja cenšas saprast darba pamatdomu, ideju, ar kādu tas tapis, tie nebūt nav saulainās bērnības piedzīvojumi. Nē, šī ir politiski didaktiska grāmata. Jūs zinājāt, ka nēģeri ne vienmēr ir slikti? Ka viņus mēdz (mēdza) nepatiesi apsūdzēt nekrietni cilvēki un ka sekas var būt ļoti, ļoti bēdīgas? Ka augstākās sabiedrības dāmas mēdz būt iedomīgas liekules, kuras nesaprot nabaga meiteni, kura nebūt negrib staigāt apkārt ņieburā un kleitā? Ka vajag iestāties par taisnību pat ja esi tāds vienīgais pret veselu baru? Nezinājāt? Tad šī grāmata domāta tieši jums!

Es nezinu, kāpēc “Kas nogalina lakstīgalu” uzreiz iemantoja milzu popularitāti. Varbūt to galvenokārt pirka afroamerikāņi? Grūti iedomāties, bet kas zina. Toties nemaz nepārsteidz šīs grāmatas popularitāte mūsdienās, jo ASV valda slimīgas bailes no rasisma. Par baiļu slimīgo raksturu liecina arī fakts, ka šo ārkārtīgi melnmīlīgo (izteiciens no grāmatas) darbu vietām izņēmuši no obligātās literatūras saraksta. Nu, kā – tur taču lietots vārds “Nigger”! Pie tam 48 reizes. Kāds par to varētu justies neērti.

Ja lasītāju visa šī politika neinteresē, tad paliek pāri neslikts, lai arī nedaudz dīvains darbs. Parasti tomēr notikumi grāmatā ved uz kādu noteiktu mērķi, bet te tā gluži nav. Varbūt tāpēc, ka autore gribējusi pieskarties vairākiem sarežģītu problēmu jautājumiem uzreiz. Mūsdienās šo darbu droši vien sadalītu divās dažādās grāmatās, tad arī kopējā struktūra liktos mazliet saprotamāka.

Daudzi amerikāņi Atikusu esot izvēlējušies par personīgo piemēru.  Tas ir saprotami, tomēr viņš grāmatā, manuprāt, pārlieku idealizēts. Ja reiz viņš “prot apieties ar bērniem”, viņiem uzticas un visu ko stāsta, tad kāpēc nevarēja laiciīgi izstāstīt visu, ko zina par Briesmekli? Tas būtu aiztaupījis daudz nelāgu piedzīvojumu. Vai arī – uzdāvina bērniem šaujamieroci, atstāj savā vaļā un nemaz nemāca ar to rīkoties. Bērni ir ļoti pārsteigti. kad izrādās, ka Atikuss ir teicams šāvējs.

Manuprāt, grāmatu var lasīt literārpētnieciskiem nolūkiem. Citus iemeslus pagrūti saskatīt. Nav slikta grāmata, bet, to nelasot, nekas daudz arī nebūs zaudēts.

Subjektīvais baudījums 7/10.